Redakcijas sleja

Pirmdienas rīts nāca ar ziņu, ka aizvadītajā nedēļā atkal noslīkuši vairāki bērni. Ko tādu dzirdot,

Televizoru bez stresa skatīties jau vairs nav iespējams. Ik pa laikam reklāmas rullītis sāk runāt

Atzīšos – pēdējā laikā jo īpaši sirdīgi esmu ķēries pie dārza darbiem. Uz to mudinājuši

Šoreiz – vispirms par to NEO, kas rakstāms ar lielajiem burtiem, jo tieši šis informātikas

Pēdējo dienu svarīgākās ziņas godā – zinātnieka Ilmāra Poikāna jeb Neo likteņa pavērsieni. Domāju, ka

Ja cilvēkiem jautā (vai tas būtu uz ielas, vai anonīmā interneta vidē), kā viņi vērtē

Pāris gadus biedēti un uz savas ādas izjutuši ekonomiskās krīzes visus iespējamos priekšvēstnešus, realitāti un

Rīt 8. maijs – nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas diena. Šķiet, dzīves vēstures grāmatā nav pretrunīgākas lappuses par šo: viens brālis vienā armijā, otrs – pretējā ierakumu pusē… Un ne viens, ne otrs, savas brīvas gribas vadīts… Lielvaras lika, pavēlēja, aizsūtīja. Nelīdzēja ne mātes, ne līgavas asaras, nedz paša gribēšana vai nevarēšana…

Ik pa brīdim, rakstot redakcijas sleju, iegadās kādas zīmīgas jubilejas vai atceres dienas priekšvakars. Arī

Par tiem, kas nespēj domāt kopsakarībās, mēdz sacīt, ka viņi aiz kokiem neredzot mežu… Visu

Ir divas lietas, ko svinību vai vienkāršas sarunas laikā, ja svarīgi saglabāt draudzīgu gaisotni, labāk cilāt nevajadzētu – politiku un reliģiju! Te katram ir sava "dzelžainā" pārliecība un atradīsies argumenti, lai viedokļa pretinieku mēģinātu līdzināt ar zemi. Īsāk sakot – neiesaku.

Kad sāku apdomāt šo sleju, prātā uzreiz ienāca viena doma – kāpēc tad, ja sūdzība skar ārstu, skolotāju vai kultūras cilvēku, to iztirzāt un atbildi meklēt ir daudz grūtāk, nekā, ja problēma gadījusies kādā citā sfērā, piemēram, komunālajā. It kā jau visi ūdensvadi, neremontētās ielas, izdegušās spuldzes ir vistiešākajā saistībā ar cilvēku, tomēr nejūties tik emocionāli iesaistīts, kā jau sākumā pieminētajos gadījumos.