Redakcijas sleja

Varētu būt…

Varētu būt…

Pavisam nemanot, kā jau tas nereti gadās, man iesākās jauna aizraušanās: sāku fotografēt Tukuma pagalmus. Protams, pilsētas vecajā daļā, kur jūtama vēstures elpa, kur dažs pagalms savā gleznieciskumā neatpaliek no Venēcijā, Romā, Florencē, no Francijas ciematiņos un daudzviet citur pasaulē redzētā. Viens ir bezgala romantisks pavasaros, kad ceriņi sazied, otrs – rudenī, kad veco ēku sienas krāšņi rotā ugunīgas mežvīteņu virtenes. Vēl kāds izceļas ar… pārsteidzošu, oranžā krāsā nokrāsotu verandiņu, cits – ar violetiem vārtiņiem, ar košu puķu dobi, ar garumgaru, trijām kārtīm atstutētu veļas auklu, uz kuras vējā, piedurknes jautri plivinādami, dejo krekli, plīvo palagi, lakatiņi, brunči… Romantika!

Nu kā tā var būt?

Nu kā tā var būt?

Kad pienāk kārta uzrunāt lasītājus redakcijas slejā, ir divas iespējas – runāt par kaut ko skaistu vai izlikt uz papīra prātā ienākušās riebeklības. Ziniet, ir tādi brīži, tad gribas tā īsi un konkrēti pateikt visu par šodienas situāciju.

Apslacīsim krīzi?

Apslacīsim krīzi?

Kā stāsta zinātāji, pēdējo mēnešu laikā viens pēc otra savus atklāšanas svētkus piedzīvojuši nelegālo mājražotāju iestādījumi jeb tautā sauktās točkas. Tie, kuri labajos gados bija izvērtējuši, ka risks (kaut arī neliels, bet tomēr) tikt pieķertam un sodītam īsti neatmaksājas, nu, saoduši vieglas peļņas kārdinošo smārdu, atkal ķeras klāt vecajam rūpalam. Ko tur liegties – daudz ir tādu klientu, kas savas dzīves grūtās dienas cenšas apslacīt ar paprāvu devu grādīgā!

Izdzīvos maksātspējīgie?

Izdzīvos maksātspējīgie?

Visskarbākie izteikumi šonedēļ veltīti veselības ministres ziņai par to, ka Zviedrija gatava pirkt Latvijā medicīnas pakalpojumus saviem iedzīvotājiem; raugi, tur esot garas rindas uz dažādām plānveida operācijām, tālab mūsu Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīca (TOS) gatava pakalpot. Ar iejūtīgu piebildi – "šobrīd arī Latvijā ir garas rindas, taču cilvēki nevar atļauties veikt operācijas, jo nav naudiņas, ko samaksāt, bet ārsti sēž un gaida…"

Par dzīvi, atbilstošu iespējām

Par dzīvi, atbilstošu iespējām

Valsts drebelējas kā…, nu labi, izteiksimies pieklājīgi – kā iesācēja virvesdejotāja. Tik maz pietrūkst, lai tā virpuļu virpuļiem nogāztos starptautiskās burzmas ieskautā tumsā. Iespējams, ka "uz virves" to spēj noturēt vienīgi domu spēks, mūsu visu – patriotisko vai vismaz lojālo šīs valsts pilsoņu – kopēji radītā, lolotā un vienotā griba. Bet – kāda tur vienotība, ja atņem darbu, algu un vēl arī pensiju!? Kāda vienotība, ja uz šī fona kādam gadījusies lielā iespēja (jauna vietiņa un amatiņš ar salīdzinoši neknapu aldziņu)!?

Vasara – lielais darbu laiks

Vasara – lielais darbu laiks

Sākusies vasara – lielais daudzo darbu laiks! Ilgi gaidītais siltums jau licis koši nosarkt zemenēm. Pļavās smaržo siens. Ziemāju lauki gatavojas ziedēšanai. Tūlīt, tūlīt ziedēs arī liepas un kartupeļi. Bezdelīgas čakli baro šīs vasaras pirmo perējumu. Stārķu ligzdās savus tievos kakliņus snaiksta pa divi, pa trīs stārķēni…

Klāt Pēterdiena!

Klāt Pēterdiena!

Tikko izskanējis līgo…. Jāņu dziesmas pieklusušas, pļavās jāņuzāļu lasītāju sliedes aizvilkušās, pēc lielās kulminācijas tāds kā pierimums. Taču šis miers ir tikai šķietams, jo 29. jūnijā ir Pēterdiena, pēc kuras sagaidāmas izmaiņas gan dabā, gan šogad arī sabiedrībā un politikā.

Par kokā dzīvošanu

Par kokā dzīvošanu

Jāņu naktī turējos kā vīrs, iesnaudos vien uz mazu brīsniņu, bet noredzēju murgainu mistēriju – paģindis komisārs, kam Briseles kāpostu diēta ikvienā gadalaikā, ziņo Briselei, ka Latvijā cilvēku nav atlicis daudz. Jaunus ļaudis nemanīt, bet sirmgalvji pelēkām sejiņām pārcēlušies uz mežu – kokos dzīvo. Komisārs to jau kaut kur lasījis, ka latvieši esot mežoņi, kas kokos mīt un kuru vienīgā komunikācijas izpausme esot pazemīgi pastiepta lūdzoša ķepiņa – nepārprotams ubaga žests.

Kā siltā un veldzējošā straumē…

Kā siltā un veldzējošā straumē…

Kad sagatavojām iespiešanai šo dubulto – Pirmsāņu un Tukuma – svētku laikrakstu, visapkārt – dabā un cilvēkos – jautās divējādas noskaņas.

Beznosacījumu Mīlestība

Beznosacījumu Mīlestība

Kāpēc – Mīlestība? Un kāpēc – beznosacījumu? Tāpēc, ka daudz kā cita mums šobrīd gluži vienkārši… nav! Nav drošības par tautas nākotni, nav paļāvības uz valsti un tās pārvaldītājiem, nav arī cerību, ka mūsu rītdiena būs labāka par šodienu…