Vakardienas ciemošanās pie simtgadnieces Mirdzas Gintēnas bija mācību vai pārdomu stunda pilnīgi visiem. Jo pilnīgi visi bija par viņu jaunāki un varēja mācīties optimismu un izturību no cilvēka, kas tik daudz pieredzējis. Taču tā mācība nāk nevis no gadiem, bet – no attieksmes.
Kaut gan ziema nebija barga un sniega nebija pārāk daudz, tomēr pavasaris, ko šogad tā gaidām, šķiet, kavējas vairāk nekā citus gadus, nāk tik negribīgi. Sals neatkāpjas un neatkāpjas. Bet, ja paskatāmies kalendāra lapiņā – vēl jau gan ir tikai marts, bet cīruļputenis, sulu un vizbulīšu laiks taču aizvien ir tikai aprīlī.
Bija vairākas lietas par kurām vēlējos rakstīt – par latviešu valodas izredzēm Eiropā, par atkritumu dedzināšanas kaitīgumu un to, ka jaunākajai paaudzei nav skaidrs, kāpēc 25. martā izkārti sēru karogi.
Noskatījušies kārtējo televīzijas šovu «Latvijas zelta talanti», cilvēki vēl vismaz pāris dienas to piemin sarunās… Un nav būtiski, cik priekšnesumu šoreiz paticis, cik sagatavoto numuru bijis "galīgi garām" vai "sviestaini", galvenais – tu, cilvēk, beidzot redzi savu tautu! Bērnus, pusaudžus, jauniešus, nevis sen apnikušos, izrādīties kāros politiķus. Tāpēc arī šova gaisotne – visnotaļ pozitīva.
Sākās pavasaris, un tā – pa īstam – ar skaistu saullēktu, kūstoša sniega un lāsteku radītām urdziņām, strazdu un cīruļu dziesmām. Ar jauna sākuma, priecīgu nojausmu un cerību smaržu. Šķiet, ka tā visa mums – ekonomisku grūtību draudos iegremdētiem – pēdējā laikā ir īpaši trūcis. Labā piemēra, parauga, kam līdzināties.
17. marts tiesībsargājošajām iestādēm noteikti ir mierīgāks par 16., kas jau tradicionāli ir apzīmogots ar iespējamajām Leģionāru dienas norises sekām.
TV raidījumā «100 gramu kultūras» skatītājiem tika piedāvāta aptauju, kurā ap 70 % skatītāju valstī notiekošo vērtēja kā absurdu t. i. bezjēdzīgu un aplamu.
Kas mani satrauc? Nekas – pilnīgi nekas. Man prieks par optimistiem, kas apgalvo, ka pēc gadiem četriem – pieciem vai desmit – krīze beigsies; par cilvēkiem, kas plāno biznesu un godīgi nomaksā parādus. Man prieks par cerību, kas mirst pēdējā.
Ak, kā tagad gribētos parunāt par pirmajiem atlidojušajiem strazdiem, sagaidīt cīruļus un kopā ar tiem gavilēt, cerēt uz bezdelīgām, kas – ignorējot zināmo tautas teicienu – pat pa vienai spēj tuvināt pavasari!
8. marts. Tulpīšu svētki, Starptautiskā Sieviešu solidaritātes diena. Emancipētu un kreisi noskaņotu sieviešu iedibināta, padomju laikos lolota un nu atkal – ar Saeimas visžēlīgu atļauju – kā svinama atjaunota.
Mani tiešām visi padomiņi no sērijas "dari pats!", ar kuriem tagad tiek piepildītas neskaitāmas avīžu un žurnālu lapas – sajūsmina. Esmu tāds kārtīgs šī laika produkts, kas sava kūtruma vai kāda iztrūkstoša gēna dēļ spēj tikai pabrīnīties par cilvēkiem, kas pašu rociņām var gan smuku kleitu uzšūt, gan gardu kūku izcept un pat zina, kurā īpašajā dienā burkāni jāsēj! Mazliet jau ir tā kā neērti, jo nekāda iekārojamā mātes meita no manis sendienās noteikti nebūtu sanākusi, bet – ko tur liegties – nebija jau arī nekādas īpašās vajadzības visu to ķimmerēšanos apgūt. Daudz vienkāršāk un reizēm arī ekonomiskāk bija aiziet uz kādu tirgošanās vietu un visu vajadzīgo iegādāties, vienlaikus atbalstot tos, kuri roku darbus dara profesionāli.
Marta otrā bija jauka un saulaina. Kad kolēģis uzmācīgajiem saules stariem aizvilka priekšā žalūziju, gribējās stingri un skaļi pastāvēt par savām tiesībām – lai taču ļauj izbaudīt sauli pēc mēnešiem ilgās tumsības!… Bet viņš bija nepielūdzams.
