Var jau būt, ka man pietrūcis atmiņu veicinošas ēdmaņas, bet kaut kā vienīgi caur miglu atminos, ka sociālajam budžetam – lai tur vai kas – valdošies solīja pirkstus nepiedurt! Bet šeku reku labklājības ministre Iveta Purne, laikam jau bargā Godmaņa bīstoties, beidzot paziņojusi, ka nākies arī virkni pabalstiņu apšņikāt.
Nav viegli uzrakstīt aktuālu redakcijas sleju laikā, kad notikumu kaleidoskops Latvijā uzņem aizvien lielākus apgriezienus! Piemēram, trešdien, kad top šīs rindas, Saeimai jālemj par neuzticības izteikšanu Premjeram un valdībai (Roka neceļas rakstīt “viņa sastādītajai", jo patiesībā jau Godmanim nākas strādāt ar partiju bosu sakombinēto grupējumu…) Tā, brīdi paminstinoties, izšķīros rakstīt par… pingvīniem!
Smejies vai raudi, tici vai netici horoskopiem un ķīniešu paražām, taču tas nu ir tiesa – šis gads, kam daudzskaitlīgie austrumnieki piedēvējuši Dzeltenās Govs nosaukumu, acīmredzmi prasa un arī turpmāk prasīs no mums īstenu vērša spēku un izturību. Nodokļi un cenas kāpj, arī komunālie… Savukārt ienākumi un attiecīgi atalgojums par padarīto – sarūk, un ne jau par dažiem latiem. Vēl bezdarbs…
Lasot pastāstiņus, intervijas ar mākslas pasaules cilvēkiem – veikliem dzejoļu vērpējiem, manīgiem mūzikas instrumentu dīdītājiem, krāsu pavēlniekiem, mani visbiežāk izbrīna tas, cik viņi saasināti uztver pasauli. Viņi dzird, kā saule lec, redz krāsu daudzveidību baltā sniegā un prot sīksmalki pastāstīt, kā jūtas cilvēks, kam salūzusi sirds. Viņi ir mazliet… kā bērni, kas par visu brīnās un visu pārdzīvo. Jā, vēl atceros, to patiesa brīnuma atklāsmi, piemājas krūmos ieraugot pirmos sniegpulkstenīšus. Un arī traģēdijas vērtās sāpes, ja ieraudzīju kādu nomirušu sīkdzīvnieku.
Tapinot šīsdienas sleju, pa galvu grozījās neskaitāmas idejas. Daži kolēģi pat teica priekšā – rakstīt par lauksaimnieku protestiem, par KNAB direktora amata kandidātu visnotaļ strīdīgo izvēli, par Šlesera vēlmi Valsts kontroles lēmumus paturēt slepenībā un citām tēmām. Nenoliedzami – tās ir aktualitātes, kas mudina domāt un analizēt un kurām līdzīgas no valdības mājas tagad nāk katru dienu. Jā, jo sliktāk paliek – jo dīvaināk mūsu priekšstāvji rīkojas.
Kas tikai gan mūsu valstī nav noslēpums! Pavaicājot, piemēram, kam pieder viens vai otrs uzņēmums, atbildi diezgan grūti saņemt, jo tas esot noslēpums….
Es kā vidējais latvietis – kamēr pa kājstarpi nedabūjis, tikām nekust, tālab varu vien klausīties citu stāstos par 13. janvāra notikumiem.
Iespējams, ka tā ir tikai kāda asprāša jaunrade, bet tikpat labi tas var kļūt par veiksmīgu jaunvārdu, ko nāksies izmantot ne reizi vien – šis vārds, kas radies, saliekot kopā drāmu un komēdiju.
Jā, valstī viss put un šūmējas – re, pat valdošie grib Saeimu, tas ir – sevi atlaist, bet Zemkopības ministrija draud ar "masveida problēmām".
(Kā gan citādi, ja "optimizēs darbiniekus" un "stabilizēs stabilizāciju"!?
Kad 13. janvārī, ejot uz tautas sapulci Doma laukumā, garāmgājēji pieminēja 13. janvāra ielu un stāstīja par tādām kā izbailēm, padomāju – no salīdzināšanas parasti nāk visas nelaimes. Izvēlētais sapulces datums jau no pirmajām dienām netieši tika saistīts ar 1905. gada vardarbīgo tautas apspiešanu Daugavmalā, ar ko noslēgušies, kā vēstures avoti atzīst, miermīlīgie mītiņi.
Politiskās mieles nu skar ikvienu Latvijas iedzīvotāju. Trešdienas vakarā valsts televīzijā relaksējošā «Neprāta cena» nomainīta ar «100. pantu», tad nāk «Panorāma» un «Kas notiek Latvijā?». Pēc šiem trim raidījumiem – depresija klāt kā likts! Jo īpaši bezcerību par to, ka mūsu politiķiem zudusi pēdējā kauna sajūta, apstiprināja satiksmes ministra Aināra Šlesera uzstāšanās.
Pareizticīgo Ziemassvētkos labi daudz sasniga, darba diena sākās sveču gaismā, un domas kaut kā aizmaterializējās uz nemateriālo pusi, aizķeroties pie nez kur lasītas frāzes – «Krīze vispirms nozīmē morālu, ne materiālu bankrotu…".
