Redakcijas sleja

Lai nu pasaulē satraucošu notikumu netrūkst – vaļi, ķīlnieki un baņķieru cerības mirst bariem vien, tomēr (spriežot pēc ziņām un valodām) Latvijā joprojām karstākais temats ir visu veidu taupīšana.

Šonedēļ Adventes pirmā svētdiena. Adventes vainags ir skaists Gaismas tuvošanās simbols. Katru nedēļu iededzot pa vienai svecei, mēs uzsākam savdabīgu meditācijas ciklu – vienu mēnesi katrs padomāsim par to, kas ap mums un ar mums ir noticis.

Notikumi valstī un arī mūsu pašu novadā brīžam rosina Hašeka brašā kareivja Šveika cienīgu noskaņojumu – i smiekli nāk, i raudāt gribas, turklāt nepamet sajūta, ka esam kādas absurda teātra izrādes dalībnieki. Šķiet, labs apliecinājums tam ir arī jūsu – lasītāju – reakcija.

Pagājušās nedēļas, manuprāt, lielākais kumēdiņš bija Drošības policijas operatīvā rīcība. Nepaspēja nabaga Ventspils augstskolas pasniedzējs pat iepīkstēties (lasi – izteikt savu viedokli par krīzi un iespējamo lata stabilitāti), kad jau pirmo sniegu bija spiests vērot vien caur restotiem lodziņiem.

Šķiet, maz būs tādu, kas pēdējā pusgada laikā nebūs iedomājušies par savas dzīves stabilitāti vai kurus tā darīt nebūtu piespiedusi dzīve. Laikam jau, ka katram ir skaidrs – nekas vairs nav tā, kā senāk.

Svētki beigušies un turpinās ikdiena ar ierasto darba ritmu, kam seko iepirkšanās veikalā un ikvakara mājas solis. Klātienē redzētie pasākumi rosina pārdomām: kā svētki izdevās, vai tajos sajutām svētku noskaņu, kas par to liecināja?

Tā nu vēsturiski ir iznācis, ka gada tumšākos mēnešus gaismo mūsu Brīvās un Neatkarīgās Latvijas dzimšanas dienas svinības. 18. novembra vakarā jau pats brauciens vien uz Rīgu var sagādāt neatkārtojamu svētku noskaņu, kad galvaspilsēta tērpta svētku rotā, izgaismots dzelzceļa tilts, televīzijas tornis, kas esot teju vai augstākais Eiropas valstīs. Un cilvēkos, kurus sastapsim ielās, būs īpaša svētku noskaņa.

Krīze, krīze – tā tiek piesaukta un locīta visādos veidos ik dienas. Te banku krīze, te skat, – pustūkstoti policistu plānots atlaist. Un tad izrādās, ka ziņas bišku tā kā no gaisa ķertas, un tās papildina skaidrojumi un komentāru simti. Ķēķa raibumā gribētu piestāt pie tā paša policijas jeb drošības jautājuma.

Rīt – Lāčplēša diena… Vieni no retajiem svētkiem, kad latvieši svin uzvaru, ne apraud sakāvi, zaudējumus vai piemin pāri darījumus. Tiem noteikti vajadzētu būt lepnuma un patriotisma pilniem svētkiem! Taču diemžēl… dažādu aptauju rezultāti apliecina: tikai 16% mūsu valsts iedzīvotāju šie ir nozīmīgi svētki.

Pēdējās laikā, viena otru apsteidzot, vadībā izvirzās divu veidu ziņas – krīze un gatavošanās valsts lielajai jubilejai. Un gluži kā mūsu valsts saimnieciskā dzīve, tā arī emocijas šūpojas: augšā – lejā, augšā – lejā…

Ir tāda bērnu rotaļa «Trešais lieks», un, ja kādam no atmiņas tā jau pabalējusi, atgādinu: spēlētājiem jāsaķeras pa pāriem, bet tas, kurš sev draugu neatrod – kļūst par ķērāju vai, īsāk sakot, viņš nokļūst visneizdevīgākajā spēles pozīcijā.

Ja ar cilvēku nerunā, viņš dara, kā grib. Ja zinātu vairāk, varbūt netielētos, nestrīdētos, bet darītu savādāk. Bet tagad… Kā saprot, tā dara. Slikti? Nepareizi? Jā, varbūt, bet bez runāšanas to nevar ietekmēt.