Redakcijas sleja

Lasot pastāstiņus, intervijas ar mākslas pasaules cilvēkiem – veikliem dzejoļu vērpējiem, manīgiem mūzikas instrumentu dīdītājiem, krāsu pavēlniekiem, mani visbiežāk izbrīna tas, cik viņi saasināti uztver pasauli. Viņi dzird, kā saule lec, redz krāsu daudzveidību baltā sniegā un prot sīksmalki pastāstīt, kā jūtas cilvēks, kam salūzusi sirds. Viņi ir mazliet… kā bērni, kas par visu brīnās un visu pārdzīvo. Jā, vēl atceros, to patiesa brīnuma atklāsmi, piemājas krūmos ieraugot pirmos sniegpulkstenīšus. Un arī traģēdijas vērtās sāpes, ja ieraudzīju kādu nomirušu sīkdzīvnieku.

Tapinot šīsdienas sleju, pa galvu grozījās neskaitāmas idejas. Daži kolēģi pat teica priekšā – rakstīt par lauksaimnieku protestiem, par KNAB direktora amata kandidātu visnotaļ strīdīgo izvēli, par Šlesera vēlmi Valsts kontroles lēmumus paturēt slepenībā un citām tēmām. Nenoliedzami – tās ir aktualitātes, kas mudina domāt un analizēt un kurām līdzīgas no valdības mājas tagad nāk katru dienu. Jā, jo sliktāk paliek – jo dīvaināk mūsu priekšstāvji rīkojas.

Kas tikai gan mūsu valstī nav noslēpums! Pavaicājot, piemēram, kam pieder viens vai otrs uzņēmums, atbildi diezgan grūti saņemt, jo tas esot noslēpums….

Es kā vidējais latvietis – kamēr pa kājstarpi nedabūjis, tikām nekust, tālab varu vien klausīties citu stāstos par 13. janvāra notikumiem.

Iespējams, ka tā ir tikai kāda asprāša jaunrade, bet tikpat labi tas var kļūt par veiksmīgu jaunvārdu, ko nāksies izmantot ne reizi vien – šis vārds, kas radies, saliekot kopā drāmu un komēdiju.

Jā, valstī viss put un šūmējas – re, pat valdošie grib Saeimu, tas ir – sevi atlaist, bet Zemkopības ministrija draud ar "masveida problēmām".

(Kā gan citādi, ja "optimizēs darbiniekus" un "stabilizēs stabilizāciju"!? 

Kad 13. janvārī, ejot uz tautas sapulci Doma laukumā, garāmgājēji pieminēja 13. janvāra ielu un stāstīja par tādām kā izbailēm, padomāju – no salīdzināšanas parasti nāk visas nelaimes. Izvēlētais sapulces datums jau no pirmajām dienām netieši tika saistīts ar 1905. gada vardarbīgo tautas apspiešanu Daugavmalā, ar ko noslēgušies, kā vēstures avoti atzīst, miermīlīgie mītiņi.

Politiskās mieles nu skar ikvienu Latvijas iedzīvotāju. Trešdienas vakarā valsts televīzijā relaksējošā «Neprāta cena» nomainīta ar «100. pantu», tad nāk «Panorāma» un «Kas notiek Latvijā?». Pēc šiem trim raidījumiem – depresija klāt kā likts! Jo īpaši bezcerību par to, ka mūsu politiķiem zudusi pēdējā kauna sajūta, apstiprināja satiksmes ministra Aināra Šlesera uzstāšanās.

Pareizticīgo Ziemassvētkos labi daudz sasniga, darba diena sākās sveču gaismā, un domas kaut kā aizmaterializējās uz nemateriālo pusi, aizķeroties pie nez kur lasītas frāzes – «Krīze vispirms nozīmē morālu, ne materiālu bankrotu…".

Dzidriem skatieniem,

apmetnī baltā

gads tik smaidīgs

kā pamodies bērns

stāv uz sliekšņa un

maigi tur plaukstās

Laika kamolu –

dāvanu –

ņem!

(Sarma Upesleja)

Jauns gads ir sācies. Ar laba vēlējumiem, cerībām un… arī bažām.
Kā nu ne, ja jau tik daudz draudu izskanējis pēdējā laikā! Nu tik būs: kritiens – ar un arī bez spilvena; smagais – kā zilonim vai arī pavieglāks – ar izpletni ļipas galā. Būs jātaupa – pat ministrijām un valdībai! Nebūs vadības līgumu un, iespējams, bet – tikai iespējams, samazināsies peļņas iespējas valsts uzņēmumu padomēs (ak, partiju dižās siles bēdas!). Un gluži kā punkts visam – premjera Vecgada uzrunas "drauds": "Daži no jums vēl Godmaņa krāsniņas atceras!.."

Tie, kas mēdz ar visu dzīvo, piemēram, ar kokiem, saviem telpaugiem vai mājdzīvniekiem parunāties, reizēm paliek nesaprasti. Un, ja vēl sāc kādu savas sētas vītolu vai liepu no nociršanas aizsargāt, vari pat uzrauties un dzēlīgiem komentāriem un vīpsnāšanu no sērijas: "Būtu labāk par cilvēkiem padomājis, koku mīļotājs tāds!" Var jau, mežu aizstāvot, piesaukt globālas lietas – atgādināt, ka koki ir mūsu "plaušas", ka esam taču dabas daļa un būtu labākajā gadījumā muļķīgi to tik uzstājīgi postīt. Varētu arī norādīt uz sekām, kas jau pārņēmušas pasauli mūsu cūciski patērnieciskā un vieglprātīgā dzīvesveida dēļ.