Redakcijas sleja

Vakar Centrālā vēlēšanu komisija nolēma, ka referendums par 217 567 iedzīvotāju ierosinātajiem grozījumiem Satversmē notiks 2. augustā. Dienu iepriekš Saeimas deputāti tos noraidīja, atzīstot par nesagatavotiem.

Aizvadītās nedēļas nogale mūsu mazpilsētiņai un visam Kandavas novadam aizritēja zem svētku zīmes. Lai radītu īstu svētku noskaņu, jau iepriekš bija domāts un darīts daudz, turklāt izpalika skaļi un nevajadzīgi lozungi, tā vietā kopīgiem spēkiem tika radīti daudzi skaisti, paliekoši un ikviena (kā vēlētos) acij tīkami akcenti. Iepriecināja gan gludi nopļauts mauriņš pilsētas skvēros, gan ziedošas ziedu kompozīcijas.

Pirms pāris dienām visas pasaules ziņu aģentūrās izskanēja šokējoša vēsts. Vairs jau neatceros, kurā valstī, mitinājās padzīvojis onkulīti. Viņš sāka manīt, ka no paša ledusskapja sāk zust pārtikas preces. Lai uzzinātu, cilvēcisks vai tomēr nešķīsts spēks stiepj prom viņa dienišķo desu, vecītis, būdams varen apķērīgs, uzstādīja novērošanas kameras, atklājot, ka viņa virtuvē šiverē pavisam nepazīstama sieviete. Kā vēlāk sieviete atzinās, viņa jau vairāk nekā gadu esot dzīvojusi šī onkulīša… skapī! "Man vienkārši nebija kur palikt," taisnojās skapja iemītniece.

Vakar priekšpusdienā zemnieki gatavojās protesta akcijai, jo maksa par viņu pārdoto pienu noslīdējusi nesamērīgi zemu, taču veikalā cenas par piena litru ir sasniegušas necerētus augstumus. Protams, zemnieki ir nemierā arī ar to, ka Latvijas zemniekiem ir viszemākais atbalsta maksājums Eiropas Savienībā.

Pat tiem, kas par politiku īpaši neinteresējas, nez vai paslīdēja garām trīs šīs nedēļas jaunumi – piensaimnieki protesta akcijā Rīgā dalīs pienu par velti, degvielas tirgoņi kaut ko murmina par pasākumiem, kas ļautu amortizēt degvielas cenu kāpumu un vispēdīgi Saeimas Juridiskā komisija noraidījusi tautas rosinātos grozījumus Satversmē, kas ļautu vēlētājiem atlaist Saeimu.

Jau tūdaļ pēc lietussargu revolūcijas un arī pēc Kalvīša demisijas bija skaidrs – pretsitiens sekos. Pietika paraudzīties Kalvīša atvadu smīnā un paskatīties, cik nenoteikti un izvairīgi par KNAB darbiem izsakās Valsts prezidents. Bija sagaidāms – tiks darīts viss, lai apturētu sprādzienam līdzīgo koruptīvo darījumu atklāšanas vilni. KNAB darbošanās Rīgas domē pat draudēja izjaukt tik labi sakārtoto vietu sadalījumu pie varas siles…

Reti kurš atzīs, ka materiālās pasaules labumi viņam šķiet vilinošāki, nekā garīgais baudījums. Cilvēkam lielākoties taču gribas būt mazliet gudrākam un mazliet garīgākam, cēlākam. Tomēr arī cilvēkam ir jāēd, jādzer, jāguļ – jāapmierina savas primārās vajadzības, un, kā jau cilvēkam, viņam ir vēl arī daudz citu neskaitāmu vajadzību un vēlmju. Un – nauda ir viens no universālākajiem līdzekļiem, kas to visu it kā var apmierināt. Ja neizjūti spiedīgo naudas trūkumu – noteikti esi nosvērtāks un apmierinātāks ar dzīvi!

Nobeigumam tuvojas kārtējais mācību gads. Starpbrīžos skolu gaiteņos valda kņada. Daļa audzēkņu ar nepacietību gaida pēdējo mācību dienu, jo zina, ka pēc tam viņus sagaida bezrūpīga vasara un ar to saistītie prieki, bet citiem sejās – rūpes un spriedze, jo klāt ir eksāmenu laiks.

Tas, ka cilvēki prot glabāt savus, bet, jo sevišķi – otra cilvēka uzticētos noslēpumus, aizvien tiek uzskatīts par goda lietu. Taču šoreiz gribas padomāt par to, ka nereti ir lietas, par ko tikai sakām – tas ir noslēpums, tas ir biznesa un, dievs vien zina, kāds vēl noslēpums, bet patiesībā…

Stāsta – neesot pareizi sēt tautā paniku, iesakot dzīvot taupīgāk, kā to izdarījis ministrs Slakteris, taču kā vajadzētu rīkoties? Redzot, ka dzīve aizvien vairāk atgādina plēšanos ap pustukšu sili vai varbūt – grimstošu kuģi? Ne tikvien Latvijā, bet visā pasaulē kopaina nav iepriecinoša – Ķīnā zemestrīce, Mjanmai draud jauna viesuļvētra, Floridā liesmo meži, Barselonā jau pusgadu trūkstot dzeramā ūdens – to pilsētai par labu naudiņu pieved kuģos; Latvijā, eh, Saeima visticamāk neatbalstīšot tautas rosinātos grozījumus pensiju likumā…

Tādu dīvainu – pacilājošu un vienlaikus arī nomācošu – sajūtu laiks. Pretrunīgs. Nu, gluži kā mēs paši? Kārtējie svētki, atceres vai piemiņas dienas, un…

Šorīt, dodoties ikrīta pastaigā pa mežu, gribēju apciemos "savu" mazo zalktīti, kas vienmēr sauļojas pie egles saknēm vientuļa, klusa strautiņa malā. Taču šorīt – nekā… Mazo čūskulēnu pamanīju pussolīti tālāk – nedabiskā pozā sastingušu, ar vēderiņu uz augšu… Strautiņš turpināja jautri burzguļot, zeltaini mirdzēja pureņu dzeltenās actiņas, egle stāvēja, bezpalīdzīgi nolaidusi savas sargājošās zaru rokas… Es zinu, ka rīt ir svētki – Mātes diena! Zinu, ka jāpateicas par ikvienam mums doto dzīvību, taču… šodiena man sanāk tāda skumja. Šodien man vēl un vēlreiz jādomā ne tikai par dotajām, bet arī atņemtajām dzīvībām…