Ir tik daudz iemeslu būt neapmierinātiem! Pensijas vairs netiek indeksētas. Pieaug "apkalpošanas izmaksas" arī tur, kur nekāda "apkalpošana" nav pieredzēta gadu desmitiem. Aizvien vairāk tautiešu atstāj savu etnisko dzimteni, Latviju ar skumjām nosaukdami par "Bēdu ieleju"…Skat, pat laiks kā sazvērējies: skopa saulīte, bargas salnas un ziemeļu vēji, vēji, vēji…
Re, jau gads pagājis, kopš ar balstu skaudību vērojām, kā igauņi Ginesa rekordu pelna, sakopjot savu zemi. Visas pasaules ziņu aģentūras aplidoja skati no viņu Lielās talkas. Ideju aši vien pārķēra mūs dienvidu kaimiņi lietuvieši. Bet bija jāpaiet teju pusgadam, lai, atsaucoties izcila kultūras cilvēka – Anna Žīgures aicinājumam uz kaut ko tādu sadūšotos arī mēs – tie it kā ašie latvieši, kam tik ļoti patīk pasmīkņāt par "tūļīgajiem" igaunīšiem-bālelīšiem…
Noteikti neapgalvošu, ka cilvēka psiholoģijas izpētes jomā esmu zinoša, tomēr šādus tādus secinājumus, nododoties laiskam tuvāku un tālāku cilvēcisku būtņu vērojumam, reiz pa reizei – gandrīz vai nagi niez – kā gribas izdarīt. Ļaušos kārdinājumam!
Pāris dienu pirms Lieldienām laimējās satikt sen neredzētu skolasbiedru. Vārds pa vārdam, un satikšanās mirklis pārvērtās garākā sarunā par šodienu, skolas gadiem un nākamajā mēnesī gaidāmo skolas salidojumu.
Atnākuši pavasara lielākie svētki – Lieldienas. Dienas līdz pat nākamajiem Saulgriežu svētkiem – Jāņiem – augs garumā. Dabā sākusies pavasara atmoda, un to nespēj skart nedz krīze, nedz ar kādas citas ligas.
Šodien pierādīju savu ar cirvi tēsto vīrietību, par ko šodien kauns…
Kāda kundze atstāja auto mana dārza atvērtajos vārtos tā, ka no īpašuma izbraukt nevarēju. Tas, protams, sarūgtināja. No meža malas tik redzēju ģimenīti, kas PET burkām rokās devās pie vietējās dziednieces; ģimenīte tā kā neredzēja arī manas surdotehnikas jautājuma izteiksmē…
Par žogu krāsošanu šoreiz iedomājos ne tāpēc, ka pavasaris un talku laiks klāt. Šoreiz, redzot, kas notiek valstī, prātā nāk populārais bērnu grāmatu varonis Toms Soijers, viņa asprātīgi noorganizētā žoga krāsošanas akcija… Mēs taču atceramies, cik ļoti viņam to negribējās darīt! Un to, kā viņš veikli sadalīja krāsojamo žogu, katram draugam uzticot pa gabaliņam no nīstā pienākuma, arī vēl neesam aizmirsuši. Nu, vismaz daži. Un viņu vidū – cilvēki, kas pietiekami augstos amatos…
Svētdien – Pūpolsvētdiena, kas ievadīs Lieldienu nedēļas notikumus. Un gribas domāt, ka šis laiks arī tiem cilvēkiem, kas nav īpaši reliģiozi un cītīgi baznīcā gājēji, tomēr ļauj apjaust kaut ko no lielās Grēcīguma, Piedošanas un Atdzimšanas mistērijas. Ja ne citādi, tad vismaz tik, cik tā jaušama dabā un ļauj noticēt – pasaule pastāv mainībā, labā un ļaunā, dzīvības un nāves mijiedarbībā.
Kad saule sāk spīdēt tik intensīvi, ka šķiet tūlīt vai katrā ķermeņa šūnā iespiedīsies un dziļi jo dziļi sasildīs – miesiskās patikas ir tik daudz, ka pievēršanās aktīvai garīgai darbībai kļūst nu tāda…sarežģīta.
Vakardienas ciemošanās pie simtgadnieces Mirdzas Gintēnas bija mācību vai pārdomu stunda pilnīgi visiem. Jo pilnīgi visi bija par viņu jaunāki un varēja mācīties optimismu un izturību no cilvēka, kas tik daudz pieredzējis. Taču tā mācība nāk nevis no gadiem, bet – no attieksmes.
Kaut gan ziema nebija barga un sniega nebija pārāk daudz, tomēr pavasaris, ko šogad tā gaidām, šķiet, kavējas vairāk nekā citus gadus, nāk tik negribīgi. Sals neatkāpjas un neatkāpjas. Bet, ja paskatāmies kalendāra lapiņā – vēl jau gan ir tikai marts, bet cīruļputenis, sulu un vizbulīšu laiks taču aizvien ir tikai aprīlī.
Bija vairākas lietas par kurām vēlējos rakstīt – par latviešu valodas izredzēm Eiropā, par atkritumu dedzināšanas kaitīgumu un to, ka jaunākajai paaudzei nav skaidrs, kāpēc 25. martā izkārti sēru karogi.
