Redakcijas sleja

Šodien daudzi dosies uz tautas nobalsošanu – referendumu, lai iestātos par jaunām izmaiņām Pensiju likumā. Attieksme pret šo ir neviennozīmīga. No vienas puses, piekrītu, ka katram cilvēkam ir jānodrošina cilvēka cienīgi dzīves apstākļi. Vēl jo vairāk tiem, kas cēluši mūsu valsts labklājību ar savu darbu. Pensijai neapšaubāmi ir jābūt vismaz iztikas minimuma līmenī, un tas nudien nav daudz prasīts. Šai ziņā visai drūmi, ka divi no četriem mūsu aptaujātajiem Saeimas deputātiem, nemaz nezināja, cik liels (vai, pareizāk sakot, mazs) ir šis iztika minimums valstī…

Nav viegli formulēt viedokli par tik daudz izrunātu tēmu kā sestdien gaidāmais referendums par grozījumiem Pensiju likumā. Izdarīt izvēli ar pārliecību, ka tiešām apzinies, ko dari, šajā gadījumā nav viegli.

Mūsu Valsts prezidents, uzrunājot Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētku dalībniekus Aglonā, pievērsās vardarbībai pasaulē, norādot, ka vardarbība rada vardarbību. Viņš pieminēja gan Gruziju, gan Krieviju, gan citus pašreizējos pasaules "karstos punktus", kur ik dienas karadarbības dēļ bojā gājuši un joprojām dzīvības zaudē cilvēki: Filipīnas, Indiju, Afganistānu, Libānu. Vardarbības dēļ mirst ne tikai karavīri, bet arī mierīgie iedzīvotāji… Jācer, ka prezidents, pabijis gan Pekinā, gan Aglonā, runājies ar pasaules lielvalstu vadītājiem, reiz ciešāk paraudzīsies, kas notiek tepat, pašu mājās. Arī mūsu mīļajā zemītē, mūsu, paldies Dievam, 60 gadus karu neskartajā Latvijā notiek vardarbība! Ik dienas, ik uz soļa!

Dienās, kad Tukums dzīvo rožu noskaņās, negribas ne domāt, ne runāt par politiku un lietām, kas vedina uz nelāgām domām. Gribas ļauties rozēm, smaržām un krāšņām, pilsētā nebijušām izklaidēm un notikumiem. Gribas sagaidīt rožu vainaga veidošanas mirkli un priecāties par tukumnieku vienotību (tā kā sleja top dienu iepriekš, šos vārdus saku avansā, cerot, ka rožu vainags būs tik krāšņs un vēl krāšņāks nekā iecerēts).

Diskutēt par karu Gruzijā nemaz tā īsti vairs negribas, jo – cik cilvēku un televīzijas kanālu – tik atšķirīgu viedokļu. Un šādā situācija, kad informācijas it kā ir pārpārēm, bet patiesu ziņu – pavisam maz, kauties par savu taisnību, kas vairāk ar sirdi sajusta, ne avīzē izlasīta, manuprāt, nav vērts. Tomēr nespēju atturēties no iespējas jeb komentāriem par mūsu – tipisko letiņu dabu.

«Atstāti vieni Kaukāzā» ar šādu devīzi vakar Rīgas ielās izgāja Gruzijas atbalstītāji Latvijā. Jā, atstāti vieni… Laikam jau šī ir vistraģiskākā apjausma, vērojot, kā pāris dienu laikā tiek iznīcināta neatkarīgas un lepnas nācijas mājvieta. Kas un kāda būs Gruzija pēc šī Krievijas tik ilgi gaidītā un labi izplānotā kara?! Bez teritoriālas vienotības, bez ostām, lidlaukiem, naftas vada? Bez investoru uzticības un ticības starptautiskajai sabiedrībai. Bez ticības, ka vismaz sabiedroto vidū ir spēkā apņemšanās un solījumi…

Tikai pirms gada valdība pieņēma lēmumu, kas ierobežoja privātpersonu spekulāciju ar nekustamajiem īpašumiem. Nu darījumos ar katru trešo un katru nākamo nekustamo īpašumu privātpersonām vairs nebūs jāmaksā divkāršas valsts nodevas un nebūs jāmaksā 30 reižu lielāka nodeva pat trešā un nākamā hipotekārā kredīta ierakstīšanu Zemesgrāmatā. Tas izdarīts klusītēm, bez liekām diskusijām, kas, iespējams, zemes spekulantiem par labu iecerēto uzlabojumu varētu traucēt.

Ak, šoreiz neapsmaidīsim banālo pantiņu par to, ka vislabāk mīlestībai der tie mēneši bez burta "r": maijs, jūnijs, jūlijs, augusts… Šoreiz – kolēģes ierosinātais temats – par vasaras laika mīlestību, ko cenšamies saglabāt ziemai. Par ievārījumu, kompotu, marinējumu, sālījumu un skābējumu burciņām pagrabos un plauktos. Par zāļu tēju smaržpilnajiem saišķīšiem, turziņām, maisiņiem…

Es ar, es ar biju to pulkā, kas sestdien, pirms doties baudīt saules peldes, iepeldēju vēlēšanu iecirknī, lai lepni balsotu… "par". Un gandrīz jau bija! Pietrūka patiesībā tikai tik, cik melns aiz naga, un beidzot tautai būtu, ja nu arī ne pārāk spēcīgs, tomēr kritiskās situācijās – reti noderīgs instruments – iespēja atlaist Saeimu. Un nu kā kārtīgs plāksteris tai sāpei, ka vēlētāji līdz galam nesaņēmās, ir atziņa, ka līdzīgi domājošo tomēr bija tik daudz, ka augstāk stāvošajiem būs grūti ignorēt viņu vēlmes.

Šodien referendums. Iet vai neiet uz vēlēšanu iecirkni, balsot "par" vai tomēr "pret" – tas ir katra pārliecības un arī sirdsapziņas jautājums. Daudziem – arī šaubu pilna izšķiršanās. Un tas ir saprotami, ka, pieņemot īpaši svarīgus lēmumus, šaubāmies un meklējam atbalstu. Visbiežāk jau cilvēkos, kam uzticamies, kuru uzticamību esama pārbaudījuši.

Savulaik daudzus politiķus apstulbinājušajā, sakāpināti emocionālajā uzrunā bijusī valsts Prezidente savai tautai atgādināja: "Mēs esam stipri! Mēs esam gudri! Mēs varam!" Šādā neparastā veidā viņa centās ikvienam atgādināt, ka latvietis nav ne dumjš, ne slinks, ne bezjūtīgs. Tiesa, pakūtri un reizēm lētticīgi mēs esam gan! Un, savu reizi, bezgala pieticīgi un pacietīgi…

Pirms kāda laika gadījās pabūt Vidzemes pusē – dažos Valmieras rajona pagastos. Vieta pasveša, galamērķis nezināms, un vieta kartē iezīmēta tikai aptuveni, tāpēc bažījāmies, vai spēsim konkrēto vietu atrast. Bet, jau tuvojoties galamērķim, liels bija pārsteigums ieraudzīt precīzas un skaidras norādes – ne uz visiem apskates objektiem, viesu mājām un ēstuvēm, bet arī pie mājām vai māju ceļgaliem. Tā kā vakars bija pavēls, bet naktsmājas tikai prātā, par šādu veiksmi norāžu uzlicējiem varējām vēlēt ilgu mūžu un izdošanos.