Sagadījās, ka, darot kādu ne īpaši sievišķīgu darbiņu, negaidīti bija vajadzīgs zinoša vīrieša padoms, iespējams, arī neliela palīdzība. Domās ātri izskaitļojusi iespējamos variantus, pa tālruni sāku sazināties ar prātā izraudzītajiem palīgiem.
Vēl aizvakar pie Latvijas universitātes bija vērojama pamatīga drūzmēšanās, jo liels pulks zinības gūt kāru jauniešu vēlējās pieteikt savu kandidatūru studijām. Nu jau nemainīgi pāris gadus pēc kārtas vispopulārākā ir Ekonomikas un vadības fakultāte, kurā vēlas mācīties teju katrs trešais topošais LU students, un tai uz papēžiem cieši min Sociālo zinātņu fakultāte, kurā tiek izglītoti arī žurnālisti.
Sākas topošo studentu uzņemšana Latvijas augstskolās. Daudziem vidusskolu beidzējiem tas ir visai trauksmains laiks, jo tikai tagad kļūst zināmi vidusskolas eksāmenu rezultāti, nākas ātri izlemt, kur iesniegt dokumentus, lai turpinātu mācības. Citam, iespējams, pietrūks vajadzīgo punktu, lai tiktu uzņemts izvēlētajā specialitātē, un nu jādomā, vai specialitāti mainīt, vai varbūt meklēt iespējas attiecīgos priekšmetus mācīties no jauna un stāties augstskolā nākamajā gadā. Secinājums – pašreizējā zināšanu novērtēšanas sistēma ar stipri novēlotiem rezultātiem absolventiem rada daudz neskaidrību un neērtību.
Aizvakar pēc sarunas ar mācītāju prātā aizķērās doma, – lai cik savādi nebūtu, šodien arī par garīgumu jāmaksā; ar to saprotot daudzās lietas, kas vajadzīgas baznīcas uzturēšanai, pasākumu rīkošanai un tamlīdzīgi. Savukārt vakar kāds vīrs – lietpratējs lidojošo pūķu izgatavošanā, bilda, ka vajagot taču novērtēt iespējas priecāties bez naudas; pūķu laišana – viena no tādām. Nu burvīgs aicinājums, taču, ja padomā, cik daudz šādu iespēju un vai tās pamanām?! Vai tas, kas par velti dots, arī labs šķiet?
Neko jau es vakar nedarīju. Vienkārši sēdējam un runājāmies ar draugu. Spriedām, ka sarkanajām rozēm dobē vajadzētu izgriezt mežeņu dzinumus. Baudījām saulaino dienu, mieru un klusumu. Skatījāmies, kā verandā lapsene riņķo ap mūsu sulu glāzēm un dīķī draiskojas zivteles… Bet beigās tāda jauka diena sanāca!
Darbīgas rosmes un saviļņojumu pilns izrādījies šis savulaik par mierīgāko atzītais vasaras mēnesis – jūlijs. Dziesmu un deju, pagastu un pilsētu, Zvejnieku un Jūras, folkloras un senās mūzikas, arī sporta svētki… Ja vēl kādam iegadās kas personiskāks, ģimeniskāks, tad gluži vai trakam jāpaliek, lai visu pagūtu, lai piedalītos un galu galā – arī priecātos un justos gandarīti! Jo – kam gan citam svētkus rīkojam?!
Man un, visticamāk, arī vēl daudziem citiem šīs zemes iedzīvotājiem reizēm šķiet, ka dzīvoju "kā pasakā"… Un ne jau tādēļ, ka dzīvē viss būtu tikpat jauki, pareizi un – ar laimīgām beigām, bet gan tā iemesla dēļ, ka ir tik daudz lietu, kas, vismaz manā uztverē, darbojas kāda "mistiska spēka" vadītas. Piemēram, internets, dators, mobilais telefons. Pat ja ir lasīts un dzirdēts, kā, piemēram, manis uzrakstītie teksti top izlasāmi citur pasaulē, tomēr tā līdz galam… izpratnes pietrūkst, un atliek tikai pabrīnīties, ka kādam vispār kas tāds kā internets ienācis prātā!
No nekā nekas nerodas; visa pamatā ir darbs. Vai arī – viens nav karotājs, tikai kopībā ir spēks. Te varam pasmaidīt, jo šīs frāzes nav iekļautas slejā par politiskajām varām un partijām; arī par cīņām šoreiz nav runas, tieši otrādi – par skaistumu un sakoptību mūsu tuvākajā apkārtnē. Jo tieši šajā jomā katra devums ir no svara; tikai viens glīti sakopts dārzs, pagalms vai balkons diemžēl, bet fakts, nerada apjausmu par sakārtotu pilsētu. Tikai daudz skaistu pagalmu, kārtīgu ielu, mikrorajonu liek ciemiņiem atzīt, ka mūsu pilsēta (arī pagasti un ciemi) ar katru gadu kļūst skaistāka.
Kad uzzinām par kārtējo vardarbību, šausmināmies un jautājam – ak, no kurienes nāk tāda nežēlība?!
Vērtības ir dažādas. Visbiežāk ikdienā saskaramies ar mantiskām, tiesiskām, praktiskām un citām gluži cilvēciskām vērtībām.
Mūsu tauta ir bagāta. Bagāta ar savām tradīcijām un gara mantām. Un Lielie Dziesmu un Deju svētki ir viens no latvisko vērtību vislielākajiem apliecinājumiem. Grandiozais svētku gājiens – neatkārtojams, krāšņs un emocionāli saviļņojošs – kā Lielvārdes josta izvijas cauri ne īpaši tautiskajai Rīgai. Dalībnieku krāšņie tērpi, lauku ziedu vainadziņi un starojošie smaidi sejās apliecina – šī ir arī Mūsu Rīga!
Lai arī jau puse nedēļas garām, vēl aizvien tiek apspriesta un dažādi vētīta svētdien pie Saeimas notikusī protesta akcija. Ieskatoties interneta komentāros, nākas lasīt necerēti daudz nievājošu vārdu un izteicienu, kas veltīti svētdienas protesta akcijas dalībniekiem: "Uzpirktie!", "Ķengātāji, kas velkas politikāņu pavadā!", "Zagļa atbalstītāji…", "Prātu izkūkojušu pensionāru, kā arī graut un postīt kāru pusaudžu"… Un šiem līdzīgus izteicienus nākas dzirdēt pat no cilvēkiem, kurus līdz šim nu nekādi nevarēja saukt par valdošo atbalstītājiem.
Pirmās emocijas, kurās gribu padalīties ar lasītājiem, ir… divas brīnišķīgi, neaizmirstami pavadītas brīvdienas, apceļojot Vidzemi un Latgali! Iespējams, ka redakcijas slejai būtu gluži cita tēma, ja Balvos, Viļakā, Gulbenē, Stāmerienā un citur nebūtu sastapts tik daudz jauku, sirsnīgu, darbīgu un labestīgu cilvēku. Un viņi – visi kā viens! – bija enerģijas pilni darboties sava novada labā, meklēt iespējas attīstībai.
