Šodien pierādīju savu ar cirvi tēsto vīrietību, par ko šodien kauns…
Kāda kundze atstāja auto mana dārza atvērtajos vārtos tā, ka no īpašuma izbraukt nevarēju. Tas, protams, sarūgtināja. No meža malas tik redzēju ģimenīti, kas PET burkām rokās devās pie vietējās dziednieces; ģimenīte tā kā neredzēja arī manas surdotehnikas jautājuma izteiksmē…
Par žogu krāsošanu šoreiz iedomājos ne tāpēc, ka pavasaris un talku laiks klāt. Šoreiz, redzot, kas notiek valstī, prātā nāk populārais bērnu grāmatu varonis Toms Soijers, viņa asprātīgi noorganizētā žoga krāsošanas akcija… Mēs taču atceramies, cik ļoti viņam to negribējās darīt! Un to, kā viņš veikli sadalīja krāsojamo žogu, katram draugam uzticot pa gabaliņam no nīstā pienākuma, arī vēl neesam aizmirsuši. Nu, vismaz daži. Un viņu vidū – cilvēki, kas pietiekami augstos amatos…
Svētdien – Pūpolsvētdiena, kas ievadīs Lieldienu nedēļas notikumus. Un gribas domāt, ka šis laiks arī tiem cilvēkiem, kas nav īpaši reliģiozi un cītīgi baznīcā gājēji, tomēr ļauj apjaust kaut ko no lielās Grēcīguma, Piedošanas un Atdzimšanas mistērijas. Ja ne citādi, tad vismaz tik, cik tā jaušama dabā un ļauj noticēt – pasaule pastāv mainībā, labā un ļaunā, dzīvības un nāves mijiedarbībā.
Kad saule sāk spīdēt tik intensīvi, ka šķiet tūlīt vai katrā ķermeņa šūnā iespiedīsies un dziļi jo dziļi sasildīs – miesiskās patikas ir tik daudz, ka pievēršanās aktīvai garīgai darbībai kļūst nu tāda…sarežģīta.
Vakardienas ciemošanās pie simtgadnieces Mirdzas Gintēnas bija mācību vai pārdomu stunda pilnīgi visiem. Jo pilnīgi visi bija par viņu jaunāki un varēja mācīties optimismu un izturību no cilvēka, kas tik daudz pieredzējis. Taču tā mācība nāk nevis no gadiem, bet – no attieksmes.
Kaut gan ziema nebija barga un sniega nebija pārāk daudz, tomēr pavasaris, ko šogad tā gaidām, šķiet, kavējas vairāk nekā citus gadus, nāk tik negribīgi. Sals neatkāpjas un neatkāpjas. Bet, ja paskatāmies kalendāra lapiņā – vēl jau gan ir tikai marts, bet cīruļputenis, sulu un vizbulīšu laiks taču aizvien ir tikai aprīlī.
Bija vairākas lietas par kurām vēlējos rakstīt – par latviešu valodas izredzēm Eiropā, par atkritumu dedzināšanas kaitīgumu un to, ka jaunākajai paaudzei nav skaidrs, kāpēc 25. martā izkārti sēru karogi.
Noskatījušies kārtējo televīzijas šovu «Latvijas zelta talanti», cilvēki vēl vismaz pāris dienas to piemin sarunās… Un nav būtiski, cik priekšnesumu šoreiz paticis, cik sagatavoto numuru bijis "galīgi garām" vai "sviestaini", galvenais – tu, cilvēk, beidzot redzi savu tautu! Bērnus, pusaudžus, jauniešus, nevis sen apnikušos, izrādīties kāros politiķus. Tāpēc arī šova gaisotne – visnotaļ pozitīva.
Sākās pavasaris, un tā – pa īstam – ar skaistu saullēktu, kūstoša sniega un lāsteku radītām urdziņām, strazdu un cīruļu dziesmām. Ar jauna sākuma, priecīgu nojausmu un cerību smaržu. Šķiet, ka tā visa mums – ekonomisku grūtību draudos iegremdētiem – pēdējā laikā ir īpaši trūcis. Labā piemēra, parauga, kam līdzināties.
17. marts tiesībsargājošajām iestādēm noteikti ir mierīgāks par 16., kas jau tradicionāli ir apzīmogots ar iespējamajām Leģionāru dienas norises sekām.
TV raidījumā «100 gramu kultūras» skatītājiem tika piedāvāta aptauju, kurā ap 70 % skatītāju valstī notiekošo vērtēja kā absurdu t. i. bezjēdzīgu un aplamu.
Kas mani satrauc? Nekas – pilnīgi nekas. Man prieks par optimistiem, kas apgalvo, ka pēc gadiem četriem – pieciem vai desmit – krīze beigsies; par cilvēkiem, kas plāno biznesu un godīgi nomaksā parādus. Man prieks par cerību, kas mirst pēdējā.
