Redakcijas sleja

Pirmdienas rīts darbā tāds savāds panesās – kāds sāka runāt par nemirstošo un šausminošo ideju – pārvērst Valsts policiju par privātu maksas pakalpojumu kantori, bet kāds cits aizrādīja, ka nav labi iekšējās problēmas (ne savas, ne citu) cilāt – arī no darba pirmos izmet tos, kas jauc gaisu kolektīvā… Še tev! Bet virtuālajā telpā visapzelētākā ziņa bija 9. maija svētku svinēšana pie Uzvaras pieminekļa Rīgā. Un arī runas par to pašu – kā delikāti ieklepot uzvarētājam sejā, pasakot, ka publiska pieļurbāšanās ir sodāma lieta, nevis svētku tradīcija?
Tomēr principā uzstādījums viens – kā mazam par sevi pastāvēt, vienalga – vai runa par darba, vai starpvalstu attiecībām?

Laikā, kad visapkārt viss zeļ, plaukst, zied, vītero, čalo un staro, kad ir sajūta: Dievs apskāvis, silda un samīļo visu pasauli, svinam Mātes dienu.

Būdama kriminālā kino žanra cienītāja, nereti esmu bezgala pārsteigta par to, cik rafinēti noziegumi tiek veikti ekrānā. Un gribot negribot jādomā – kaut kur jau šīs aizgūtās kriminālās idejas atmiņu apcirkņos tomēr nosēžas, tā teikt, ja nu nākas izmantot, kaut patiesībā man dzīvē nav nācies nospert pat kaut ko Knipucītiņuminītiņa apmērā. Nu vienkārši nav ienācis prātā tādu "varoņdarbu" veikt!

Vēlēšanas strauji tuvojas, tāpēc katrs sevi cienošs deputāta kandidāts iekļaujas vai, pareizāk sakot, cenšas saorganizēt vismaz kādu pasākumu, ko sarunu valodā visai trāpīgi sauc par zīmēšanos.

Jāsaka godīgi, kad pirms pieciem gadiem bija jāatdod sava balss referendumā par Latvijas iestāšanos Eiropas savienībā, es šaubījos. Pirmkārt, jau tas bija vēl tāda bērnišķīga maksimālisma iespaidā, kad gribas būt mazliet tā kā opozīcijā. Otrkārt, spriedām, ka no vienas savienības citā skriet – arī nav nekāds baigais prāta darbs! Es pat šai domai mazliet noticēju, kaut par iepriekšējo savienību, kas – padomju, man ir tikai un vienīgi saulainas bērnības atmiņas, par spīti modernu zābaciņu, ārzemju saldumu un citu labumu trūkumam…

Uzziedējušas māllēpenes, un tā ir zīme, ka pēdējais laiks doties laukā un guldīt zemē sēklu. Prom no ēnainām istabām un kabinetiem, prom no telpām!

Pirmdien Valsts prezidents reģionālās preses pārstāvjus aicināja uz pili parunāt par situāciju valstī. Arī es tur biju, "medalu dzēru, pār ūsām tecēja, mutē – netika", jo – fotografēt aizliedza, diktafonu lietot aizliedza, toties varējām dižvīram paspiest roku un tā kā jautājumus uzdot…

Ir tik daudz iemeslu būt neapmierinātiem! Pensijas vairs netiek indeksētas. Pieaug "apkalpošanas izmaksas" arī tur, kur nekāda "apkalpošana" nav pieredzēta gadu desmitiem. Aizvien vairāk tautiešu atstāj savu etnisko dzimteni, Latviju ar skumjām nosaukdami par "Bēdu ieleju"…Skat, pat laiks kā sazvērējies: skopa saulīte, bargas salnas un ziemeļu vēji, vēji, vēji…

Re, jau gads pagājis, kopš ar balstu skaudību vērojām, kā igauņi Ginesa rekordu pelna, sakopjot savu zemi. Visas pasaules ziņu aģentūras aplidoja skati no viņu Lielās talkas. Ideju aši vien pārķēra mūs dienvidu kaimiņi lietuvieši. Bet bija jāpaiet teju pusgadam, lai, atsaucoties izcila kultūras cilvēka – Anna Žīgures aicinājumam uz kaut ko tādu sadūšotos arī mēs – tie it kā ašie latvieši, kam tik ļoti patīk pasmīkņāt par "tūļīgajiem" igaunīšiem-bālelīšiem…

Noteikti neapgalvošu, ka cilvēka psiholoģijas izpētes jomā esmu zinoša, tomēr šādus tādus secinājumus, nododoties laiskam tuvāku un tālāku cilvēcisku būtņu vērojumam, reiz pa reizei – gandrīz vai nagi niez – kā gribas izdarīt. Ļaušos kārdinājumam!

Pāris dienu pirms Lieldienām laimējās satikt sen neredzētu skolasbiedru. Vārds pa vārdam, un satikšanās mirklis pārvērtās garākā sarunā par šodienu, skolas gadiem un nākamajā mēnesī gaidāmo skolas salidojumu.

Atnākuši pavasara lielākie svētki – Lieldienas. Dienas līdz pat nākamajiem Saulgriežu svētkiem – Jāņiem – augs garumā. Dabā sākusies pavasara atmoda, un to nespēj skart nedz krīze, nedz ar kādas citas ligas.