Redakcijas sleja

Saka jau, ka mēs – latvieši, Latvijas iedzīvotāji, esot nīgra tauta, kas prieku neredz un arī tā īsti priecāties neprot… Nav tiesa! Atliek kaut pavērties apkārt…

Vēl pirms svētkiem letiņi uzstādīja kārtējo ginesa rekordu – savācās vienkopus, sameta limpenēs bonbongas un laida vaļā slapju, lipīgu salūtu. Izrādījās, ka mūsējie ir sarīkojuši vērienīgāku, cilvēkiem pilnāku pasākumu, nekā Amerikā, kur tika aizsākta šī mazliet nenopietnā akcija.

Jau pirms vairākām nedēļām, ar riteni pabraucot garām stalti noaugušam bērzam, sajutu visaptverošu, svaigu un ļoti īpašu smaržu – vasaras, jūnija, balto nakšu un meiju… Tobrīd prātā neienāca, ka tāda ir tikai vieniem svētkiem – vasaras Saulgriežiem. Un tā vienādi smaržos šovakar, kad daudzviet ar īpašiem rituāliem atzīmēs īsto, astronomisko Saulgriežu nakti, un Līgo un Jāņos nākamnedēļ.

Kad darbīgā ikdiena rit savu ierasto gaitu, mums nav pamatojuma satraukties, bet, tiklīdz sāk rasties veselības problēmas, tikai tad atskārstam, ka bieži vien par maz un par vēlu novērtējam lielāko dārgumu, kas mums katram dots – veselību.

Izskanējuši skolu pēdējie zvani, nosvinētas izlaiduma balles. Un kaut arī bijušajiem audzēkņiem ir priecīgs satraukums par nākotni, ir arī kāda skumjāka nots, sevišķi tajās rajona mācību iestādēs, kur jau nolemts – nākamajā gadā tur skolēnu čalas vairs neskanēs.

Runājot par nākotni, aktīvākos sava viedokļa paudējus nosacīti varētu iedalīt trijās grupās: pesimistos, no kuriem daļa gaida drīzu apokalipsi; optimistos, kas pārliecināti – kā domāsim, tā dzīvosim, tālab jākultivē pozitīvais, saucot: «Mēs esam stipri! Mēs varam! Mēs uzvarēsim!» utt, un vispēdīgi ir prognozētāji, kas, pieņemot iespēju daudzveidību, diplomātiski runā par nākotnes izaicinājumiem.

Reiz kādam pavāram bija runcis, vārdā Vasja. Tas nu gan, es jums sacīšu, bija viens neredzēti zaglīgs runcis! Lai vai cik pavārs viņam uz nagiem skatījās, runcis tik un tā pamanījās ko paklusām nočiept. Lai cik dusmīgi pavārs viņu rāja un kaunināja, zaglis ar laiku izlaidās tiktāl, ka ap krējuma podiem un tauku bļodiņām jau laizījās, saimniekam acīs skatoties!

Biedē te mūs un biedē. Ar skaļiem vārdiem un arī cipariem. Krīze! Krī-ze! Ja ne šodien, tad rīt jau nu noteikti. Inflācija pieaugusi par tik un tik, nacionālais kopprodukts krities par tik un tik… Nu un? Vai tos skaitļus sviesta vietā uz maizes smērēsim? Vai arī ar tiem biedēsim bērnus, kas neizrāda īpašu kāri mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties? Bet varbūt skaitļu dēļ pēkšņi paši kļūsim bezgala viedi – i taupīsim vairāk un prasmīgāk, i ar saviem priekšstāvjiem bez piecreiz piecām parakstu vākšanām galā tiksim?… Vienā ziņā nu noteikti gribas piekrist tam redakcijas aptaujātajam ekonomistam, kas atzina – ja labi sauksim, ne tikai krīzi, bet visas sabiedrības grimšanu depresijā piesauksim noteikti…

Vakar Centrālā vēlēšanu komisija nolēma, ka referendums par 217 567 iedzīvotāju ierosinātajiem grozījumiem Satversmē notiks 2. augustā. Dienu iepriekš Saeimas deputāti tos noraidīja, atzīstot par nesagatavotiem.

Aizvadītās nedēļas nogale mūsu mazpilsētiņai un visam Kandavas novadam aizritēja zem svētku zīmes. Lai radītu īstu svētku noskaņu, jau iepriekš bija domāts un darīts daudz, turklāt izpalika skaļi un nevajadzīgi lozungi, tā vietā kopīgiem spēkiem tika radīti daudzi skaisti, paliekoši un ikviena (kā vēlētos) acij tīkami akcenti. Iepriecināja gan gludi nopļauts mauriņš pilsētas skvēros, gan ziedošas ziedu kompozīcijas.

Pirms pāris dienām visas pasaules ziņu aģentūrās izskanēja šokējoša vēsts. Vairs jau neatceros, kurā valstī, mitinājās padzīvojis onkulīti. Viņš sāka manīt, ka no paša ledusskapja sāk zust pārtikas preces. Lai uzzinātu, cilvēcisks vai tomēr nešķīsts spēks stiepj prom viņa dienišķo desu, vecītis, būdams varen apķērīgs, uzstādīja novērošanas kameras, atklājot, ka viņa virtuvē šiverē pavisam nepazīstama sieviete. Kā vēlāk sieviete atzinās, viņa jau vairāk nekā gadu esot dzīvojusi šī onkulīša… skapī! "Man vienkārši nebija kur palikt," taisnojās skapja iemītniece.

Vakar priekšpusdienā zemnieki gatavojās protesta akcijai, jo maksa par viņu pārdoto pienu noslīdējusi nesamērīgi zemu, taču veikalā cenas par piena litru ir sasniegušas necerētus augstumus. Protams, zemnieki ir nemierā arī ar to, ka Latvijas zemniekiem ir viszemākais atbalsta maksājums Eiropas Savienībā.