Nākotnes jautājumi

Runājot par nākotni, aktīvākos sava viedokļa paudējus nosacīti varētu iedalīt trijās grupās: pesimistos, no kuriem daļa gaida drīzu apokalipsi; optimistos, kas pārliecināti – kā domāsim, tā dzīvosim, tālab jākultivē pozitīvais, saucot: «Mēs esam stipri! Mēs varam! Mēs uzvarēsim!» utt, un vispēdīgi ir prognozētāji, kas, pieņemot iespēju daudzveidību, diplomātiski runā par nākotnes izaicinājumiem.

Runājot par nākotni, aktīvākos sava viedokļa paudējus nosacīti varētu iedalīt trijās grupās: pesimistos, no kuriem daļa gaida drīzu apokalipsi; optimistos, kas pārliecināti – kā domāsim, tā dzīvosim, tālab jākultivē pozitīvais, saucot: «Mēs esam stipri! Mēs varam! Mēs uzvarēsim!» utt, un vispēdīgi ir prognozētāji, kas, pieņemot iespēju daudzveidību, diplomātiski runā par nākotnes izaicinājumiem.

Ceturtdienas naktī pēc televīzijas raidījuma par iespējamo pasaules galu un, atzīstot savu nevarību grauzēju priekšā, kas par varītēm vēlas darboties virtuvē, es ieprātojos, cik maz gan spēju ietekmēt pasauli un kas būtu jādara, lai tā kļūtu labāka? Lai nelaime neienāktu mūsu kopējās mājās…
Jā, runājot par prasmi sadarboties, optimists nerodas, kaut vai tāpēc, ka slaktiņu uz zemes mazāk nekļūst. Lai kā tur ar katra paša sirdsapziņu (domas un jūtas jau viegli mainās), taču kolektīvās lietās neizbēgami iedarbojas visvarenais duālisma princips – kur atbildība, tur arī bezatbildība; kur upurēšanās – tur arī šmugulēšanās, izmantošana, un tamlīdzīgi. Vēsture pierādījusi – viss reiz pārvēršas pīšļos, tālab jāvaicā – vai attīstība maz iespējama? Racionāli raugoties – ilgākā laika posmā upurēties neatmaksājas (skatīt rindkopu par pīšļiem), taču bez šīm cilvēciskajām kvalitātēm nesasniegsim pat to nieciņu, ko varētu saukt par labāku dzīves kvalitāti… Mēs spējam līdzīgi domāt un justies, taču nez kāpēc laimē esam skopāki nekā nelaimē. Ja maz godaprāta attiecībās, kad viss šķiet labi, tad kādi būsim ārkārtas situācijā? Kam esam gatavi upurēt savu laimi un dzīvību? Bet varbūt jārūpējas tikai par sevi? Tādi, lūk, jautājumi nākotnei.
Es nezinu, vai labāk būt optimistam vai pesimistam, kas, kā smejies, esot vien labi informēts optimists, taču skaidrs, ka svarīgāk ir nepazaudēt realitātes sajūtu un vismaz izdzīvošanas vārdā padomāt par nākotnes izaicinājumiem. Un pieņemu, ka tieši vēlme sadarboties (arī upurēties) varētu būt viens no lielākajiem izaicinājumiem. Tas, vai spēsim risināt globālas problēmas, laikam taču atkarīgs tikai no pašiem – vai ne?

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.