Redakcijas sleja

Taupīšana mums kļuvusi par tādu kā modes lietu. Par to runā radio, stāsta no TV ekrāniem, raksta prese. Cilvēki domā, kā varētu ietaupīt ikdienas izdevumus, savukārt jaunajam Ministru prezidentam Valdim Dombrovskim (ja viņš par tādu kļūs) līdz marta beigām vēl jāsamazina valsts budžets par 700 miljoniem latu. Kā to paveiks? Vai atkal, matemātiski nosakot, ka katrā nozarē līdzekļu samazinājums nepieciešams par tik un tik procentiem, neskatoties izdzīvošanai svarīgās prioritātes? Valsts kontroliere Inguna Sudraba gan aicina katru pozīciju, kurā iecerēts taupīt, izvērtēt.

Lai kā, bet katra krīze ir arī interesantu pārvērtību laiks – kamēr labi, tikām katrs pats savas laimes kalējs (vai kopā ar partiju) un saskaņā ar labo toni svešā maciņā nelūkojas, taču kolīdz jostas jāsavelk – skaties un brīnies, kā atdzīvojas vienlīdzības idejas. Varbūt tas uz labu.

Pērnā gada nogalē, kad visi aizgūtnēm dažnedažādos locījumos sāka skandināt vārdu "krīze", kādā no draugu tusiņiem nolēmām – par spīti šim nihilismam, šai tautas iebaidīšanas politikai – minēto vārdu vienkārši…nelietosim! Lai pēc tam tas nav ilgi un ar lielām pūlēm jāravē ārā no apziņas gluži kā latvānis no Latvijas laukiem.

Kamēr apdomāju tos pamatīgākos pēdējā laika iespaidus, ar kuriem gribētos padalīties šajā redakcijas slejā, visam jau uzrakstītajam svītru pārvelk kolēģu saruna: "Vai tu re, Godmanis atkāpsies. Tā saka Bērziņš." "Bet ko tad pats Godmanis, kāpēc pats neko nesaka?" "Vēl runāšot ar Zatleru." "Un kurš no lielākajiem kretīniem nāks vietā?" "Cirks!"

Iespējams jau, ka tas ir tikai tāds stereotips, bet par cilvēkiem, kas augumā ne visai padevušies, stāsta, ka viņu ambīcijas ir dubultiespaidīgākas nekā vidusmēra sugas brāļiem. Tas ir tā sauktais Napoleona sindroms, kas vārdu guvis Francijas imperatora un karavadoņa, kam tiek piedēvēts leģendārais izteikums: "Es varbūt esmu sīks – bet nekādā gadījumā es neesmu mazs."

16. februāri, noteikti gribētos izcelt divu notikumu dēļ – Valsts prezidenta un premjera tikšanās, kā arī tāpēc, ka Rīgas apgabaltiesā sāka izskatīt gandrīz divus gadus ilgušo Ventspils mēra Lemberga lietu.

Šodien atkal svētki! Kamēr vieni tos svin un bauda, tādējādi šajos ne visai optimistiskajos laikos ienesot kaut nedaudz, bet tomēr prieka dzirksti, tikmēr citi īgņojas, ka tie, lūk, nav mūsējie, latviešu svētki.

Pēdējā laikā ne reizi vien esmu dzirdējis pamudinājumu pievērst uzmanību labajām lietām – tādām, kas vieš cerību, ka dzīvosim labāk. Ieskatījos ziņās, bet tur kā sakņu dārzā – nezāļu biežņa, kurā labākais atradums varētu būt mārdadži, no kuriem trūcīgos laikos un veģetārās noskaņās sēklas pagrauzties.

Pagājušajā piektdienā kultūras namā četri no Latvijas ievēlētie Eiropas parlamenta deputāti sprieda par situāciju Latvijā

Var jau būt, ka man pietrūcis atmiņu veicinošas ēdmaņas, bet kaut kā vienīgi caur miglu atminos, ka sociālajam budžetam – lai tur vai kas – valdošies solīja pirkstus nepiedurt! Bet šeku reku labklājības ministre Iveta Purne, laikam jau bargā Godmaņa bīstoties, beidzot paziņojusi, ka nākies arī virkni pabalstiņu apšņikāt.

Nav viegli uzrakstīt aktuālu redakcijas sleju laikā, kad notikumu kaleidoskops Latvijā uzņem aizvien lielākus apgriezienus! Piemēram, trešdien, kad top šīs rindas, Saeimai jālemj par neuzticības izteikšanu Premjeram un valdībai (Roka neceļas rakstīt “viņa sastādītajai", jo patiesībā jau Godmanim nākas strādāt ar partiju bosu sakombinēto grupējumu…) Tā, brīdi paminstinoties, izšķīros rakstīt par… pingvīniem!

Smejies vai raudi, tici vai netici horoskopiem un ķīniešu paražām, taču tas nu ir tiesa – šis gads, kam daudzskaitlīgie austrumnieki piedēvējuši Dzeltenās Govs nosaukumu, acīmredzmi prasa un arī turpmāk prasīs no mums īstenu vērša spēku un izturību. Nodokļi un cenas kāpj, arī komunālie… Savukārt ienākumi un attiecīgi atalgojums par padarīto – sarūk, un ne jau par dažiem latiem. Vēl bezdarbs…