Ir tāda bērnu rotaļa «Trešais lieks», un, ja kādam no atmiņas tā jau pabalējusi, atgādinu: spēlētājiem jāsaķeras pa pāriem, bet tas, kurš sev draugu neatrod – kļūst par ķērāju vai, īsāk sakot, viņš nokļūst visneizdevīgākajā spēles pozīcijā.
Ja ar cilvēku nerunā, viņš dara, kā grib. Ja zinātu vairāk, varbūt netielētos, nestrīdētos, bet darītu savādāk. Bet tagad… Kā saprot, tā dara. Slikti? Nepareizi? Jā, varbūt, bet bez runāšanas to nevar ietekmēt.
Kad deviņdesmito gadu sākumā atguvām brīvību, cik iedvesmas un pacilātības pilni bijām gatavi sākt veidot savu valsti, savu dzīvi! "Kaut pastalas kājās, bet brīvi," tā runāja ne vienā vien vietā. Bet kamēr vieni par pastalām un idejiskām lietām, tikmēr citi veikli bīdīja savu biznesu uz valsts rēķina un, faktiski paši nekādas vērtības neradīdami, neražodami, tik vien tikuši pie visu lietu sakārtošanas un to arī savā labā naski darīja.
Kā stāsta, Dievs tā nostādījis – nevar visus mīlēt vienādi; it īpaši, ja kādam glupāka seja, cits nesmuki izrunājas un galu galā – esam vien barības ķēdes "nenokausi – neēdīsi – nedzīvosi" daļa. Ļoti vienkārši.
Jādomā, ka – tādā vai citādā sakarā – gandrīz katrs būs dzirdējis teicienu: "Zivs pūst no galvas." Tas nozīmē – kādi cilvēki noteic un vada valsti un sabiedrībā notiekošos procesus, tāda ir visas Latvijas attīstības gaita attiecīgajā periodā. Kā tas ir šobrīd – beidzoties "treknajiem gadiem", tautā tā arī neredzētiem, nepiedzīvotiem, neizjustiem? Banku krīzes un inflācijas apstākļos? Jāpalūkojas apkārt: sak', kas mūs "grūž bedrē"?
Lasot krimināla rakstura ziņas, kurās atklāts, ka dažādas valsts drošības iestādes pieķer, noķer un aiztur citas iestādes darbiniekus, brīžam pārņem sajūta, ka esam kāda neliela vietēja kariņa liecinieki. Uzkrājot informāciju, varam zīmēt tabuliņas un shēmiņas, lai apjaustu, kurš ar ko un par ko.
Šķiet, reti kuram nav nācies izbaudīt mazpilsētām un vēl mazākiem ģeogrāfiskiem veidojumiem raksturīgo ziņu izplatību. Kā pa diedziņu pat tavas personiskās dzīves sīkās nedieniņas ļaužu mutēs var tik pārvērstas par īstām katastrofām, ja vien nelaikā vai neformā gadījies satikt kādu garlaicības māktu, bet allaž runātīgu kaimiņieni.
Lasīju, ka, pētot cilvēku uzvedības un rīcības modeļus, speciālisti esot secinājuši – vīriešiem ir raksturīgi koncentrēties tikai uz to nodarbi, kurai viņi tajā brīdī ir pievērsušies. Tātad vīrietim, kurš, teiksim, labo durvju slēdzeni prāts tikai un vienīgi par visiem simts procentiem ir aizņemts ar šo procesu un nekas cits viņu no tā nespēs atraut.
Jau pāris nedēļu sabiedriskā tualete Brīvības laukumā ir slēgta. Tā lēma dome, lai ietaupītu vismaz Ls 15 000 gadā, ko izlietoja, maksājot darbiniekiem algas un sedzot izdevumus par komunālajiem pakalpojumiem.
Gribējās jau izpatikt un – pārmaiņas pēc – uzrakstīt ko jauku, piemēram, par saulaino laiku un tik smukajām koku lapām. Bet, piedodiet, kļūda ražošanā – nu tā vien prāts nesas uz visādu globālu un pavisam lokālu problēmu apzelēšanu.
Izklaides industrija aizvien meklē jaunu piedāvājumu, lai pievilinātu interesentus. Ar umurkumuru tirgus laukumā, kur veiklākais saņēma balvu, vairs nepietiek. Likmes ir daudz augstākas, un arī veicamie uzdevumi ir daudz ekstremālāki, nereti zaudējot jebkādu mēra sajūtu.
Šajās brīvdienās ornitologi aicināja vērot un skaitīt putnus. Pie ornitologiem nebraucu, taču dārzā putnus novērot nācās gribi – negribi. Pirmais pieteikums bija pēc malkas zāģēšanas – padomājiet, zāģis svaigi rūcināts, vēl karstu, eļļainu sliedi stāv uz krāģa, bet te piepeši līdzās tam uzrodas mizas pelēkuma putnelis, kuru, šķiet, netraucē arī mana klātbūtne četru soļu attālumā.
