1989. gada 23. augustā ap divem miljoniem cilvēku – no Tompea pils pakājes Igaunijā līdz Gedimina laukumam Viļņā – sadevās rokās, pieprasot slepeno Molotova-Ribentropa pakta papildprotokolu atzīšanu un Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu.
Izskatās, ka pašlaik ir modē lietot Latvijā ražotos produktus. Lai pievērstu tam uzmanību, tiek organizētas dažādas akcijas, pasākumi, aptaujas, publikācijas un septembrī sagaidāma arī starptautiskā pārtikas izstāde Riga FOOD 2009, kurā piedalīsies ne viens vien Latvijas pārtikas preču ražotājs.
Ko citu darba nedēļas sākumā iesākt žurnālistam, ja ne satraukties. Šoreiz satraukšos pavisam miegaini – par izzāģētajām sēņošanas iespējām. Raugi, brīvdienas pavadīju Igaunijā, bet tur, skaties – brīnies, izbraukājot trejas lielākās salas un vēl vairākas stundas ripinot pa valsts rietumdaļu, ceļā ievēroju vienu vienīgu (!) cirsmas liecību – šķeldotājiem atstātu zaru grēdu. Toties mazākos ceļos mežmalās sēnes autobusam pakaļ skrēja (tēlaini runājot).
Kad nolūst koks, ap celmu sakuplo spēcīgs jauno atvašu pušķis. Kad vējgāzē aizgrūst avots, tas drīzi vien atrod citu vietu, kur urdzēt, plūst, nest valgmi… Tā dabā viss iekārtots – tik gudri, pareizi, nemainīgi. Tik vitāli un dzīvi apliecinoši!
Cilvēki ir ļoti atšķirīgi un, ja pilsēta (arī valsts un pasaule kopumā) būtu kā vienots organisms, kur katras šūniņas (lasi – cilvēka, ģimenes) vajadzības tiktu acu mirklī izpildītas, visticamāk, mēs nespētu pārvietoties un normāli eksistēt. Jo katra daļiņa centos rauties uz savu pusi. Un nekāds veselums, nekāda kopiena vispār nebūtu iespējama…
Kad valsts un vietējās ziņas ar dienu kļūst dramatiskākas, tu pirmajā brīdi paliec nervozs, bet pēc tam pierodi. Viss negatīvais katru dienu tik ļoti gāžas pāri, ka paliec nejūtīgs un vēsā mierā noklausies, kam nauda atņemta, kurš no amata atkāpies un kam tas vēl stāv priekšā. Jo ar ko gan vēl cilvēku Latvijā varētu pārsteigt?! Bail piesaukt, bet – ja nu vienīgi ar karu…
Pirmdien "tīmeklī" bija lasāmas divas atšķirīgas ziņas – Labklājības ministrijas secinājums, ka valstī trūcīgo personu skaits nepieaug, jo raugi, ja janvārī 454 pašvaldības ziņojušas par 48 700 trūcīgajiem, tad jūnijā 428 pašvaldības – par 44 300… Ar piebildi, ka par trūcīgu ģimeni var uzskatīt tad, ja pēdējo triju mēnešu ienākums uz katru ģimenes locekli nepārsniedz 50% no valstī noteiktās minimālās algas (un vēl virkne nosacījumu – ja nav naudas uzkrājumu, vērtspapīru, citu īpašumu vai kredītsaistību utt.).
Vieni teic: krīzē. Otri – bedrē. Citi – dibenā (vai pat vēl prastāk…) Un tomēr – joprojām Latvijā, savā mīļajā «Greizo Spoguļu karaļvalstī»!
Nav jau nekāds noslēpums – Latvijā ir krīze, un liela daļa īstai valstij piedienošo funkciju (lai tā vispār varētu saukties par valsti) pašlaik tā knapi, knapi izdodas pildīt. Pustukšās kases dēļ, kā saka, uz puņķiem turas ne tikai mūsu medicīnas sistēma, bet arī Latvijas izglītības, iekšlietu un aizsardzības nākotne ir miglā tīta, jo vien no starptautisko aizdevēju izpratnes un iecietības atkarīga. Bet šo iecietību mūsu varas pārstāvjiem, ai, kā patīk pārbaudīt un demonstrēt tik ierasto nespēju vienoties!
Dažkārt tautā saka, ka neesot ļaunuma bez labuma. To gribētos attiecināt uz problēmām, kādas radās piensaimniecībā, kad pārstrādes uzņēmumi krasi samazināja piena iepirkuma cenu.
Pat pēc neliela izbrauciena no valsts atgriešanās vienmēr ir satrauktu gaidu pilna. Kā mājās? Kā palicējiem darbiņā? Kā valstij klājies? Tagad līdzās priekam par to, ka nekur nav tik labi kā mājās, nākušas arī cerības, ka kaut kas taču varētu būt vērsies uz labu… Bet ziņas vēsta ko citu…
Izmaiņas valstī skar arī alkohola tirdzniedzību. Proti, Saeimā atkal tiek cilāts jautājums par zaļo gaismu alus tirgotājiem.
