Redakcijas sleja

Valsts drebelējas kā…, nu labi, izteiksimies pieklājīgi – kā iesācēja virvesdejotāja. Tik maz pietrūkst, lai tā virpuļu virpuļiem nogāztos starptautiskās burzmas ieskautā tumsā. Iespējams, ka "uz virves" to spēj noturēt vienīgi domu spēks, mūsu visu – patriotisko vai vismaz lojālo šīs valsts pilsoņu – kopēji radītā, lolotā un vienotā griba. Bet – kāda tur vienotība, ja atņem darbu, algu un vēl arī pensiju!? Kāda vienotība, ja uz šī fona kādam gadījusies lielā iespēja (jauna vietiņa un amatiņš ar salīdzinoši neknapu aldziņu)!?

Sākusies vasara – lielais daudzo darbu laiks! Ilgi gaidītais siltums jau licis koši nosarkt zemenēm. Pļavās smaržo siens. Ziemāju lauki gatavojas ziedēšanai. Tūlīt, tūlīt ziedēs arī liepas un kartupeļi. Bezdelīgas čakli baro šīs vasaras pirmo perējumu. Stārķu ligzdās savus tievos kakliņus snaiksta pa divi, pa trīs stārķēni…

Vakar visā valstī sākās lielais taupības režīms un tika vēlētas pašvaldību galvenās amatpersonas.

Tikko izskanējis līgo…. Jāņu dziesmas pieklusušas, pļavās jāņuzāļu lasītāju sliedes aizvilkušās, pēc lielās kulminācijas tāds kā pierimums. Taču šis miers ir tikai šķietams, jo 29. jūnijā ir Pēterdiena, pēc kuras sagaidāmas izmaiņas gan dabā, gan šogad arī sabiedrībā un politikā.

Jāņu naktī turējos kā vīrs, iesnaudos vien uz mazu brīsniņu, bet noredzēju murgainu mistēriju – paģindis komisārs, kam Briseles kāpostu diēta ikvienā gadalaikā, ziņo Briselei, ka Latvijā cilvēku nav atlicis daudz. Jaunus ļaudis nemanīt, bet sirmgalvji pelēkām sejiņām pārcēlušies uz mežu – kokos dzīvo. Komisārs to jau kaut kur lasījis, ka latvieši esot mežoņi, kas kokos mīt un kuru vienīgā komunikācijas izpausme esot pazemīgi pastiepta lūdzoša ķepiņa – nepārprotams ubaga žests.

Kad sagatavojām iespiešanai šo dubulto – Pirmsāņu un Tukuma – svētku laikrakstu, visapkārt – dabā un cilvēkos – jautās divējādas noskaņas.

Kāpēc – Mīlestība? Un kāpēc – beznosacījumu? Tāpēc, ka daudz kā cita mums šobrīd gluži vienkārši… nav! Nav drošības par tautas nākotni, nav paļāvības uz valsti un tās pārvaldītājiem, nav arī cerību, ka mūsu rītdiena būs labāka par šodienu…

Zinu, zinu – būs daļa, kas nošņāksies un sacīs, ka lasīt kaut ko par tēmu "krīze" vairs vienkārši nav ne spēka, ne vēlēšanās. Tomēr, kas var būt vēl aktuālāks par tiem 500 miljoniem, kas mums visiem tagad kopīgiem spēkiem jāsamet?!

Visi zina, ka neviena sabiedrība nevar pastāvēt bez savstarpējās uzticēšanās, bez ticības sistēmai. Bez uzticēšanās nav iedomājamas garīgās vērtības un arī ekonomika. Psihoterapeiti atzīst, ja bērns savas dzīves pirmajā gadā nav saņēmis nepieciešamo drošības sajūtu, ir risks, ka viņš izaugs ar uzticības deficītu – nespēs nevienam uzticēties un arī viņam ne vienmēr varēs uzticēties…

Vēlēšanu rezultāti atkal, ja ne pārsteidz, tad liek padomāt. Zīmīgi, bet vietās, kur pašvaldība iepriekš labi strādājusi, nekas dramatiski nav mainījies. Pašam ziņu aģentūras uzdevumā nācās padežūrēt pie vēlēšanu iecirkņa Pūrē, un tur uz vienas rokas viena pirksta satilpa citādi domājošie – pūrenieki visi kā viens bija par savējo – Aivaru Volfu. Dzirdēju arī sakām: "Viņš mums kā tētiņš."

Tā nav viegla nasta – uzņemties atbildību par to, kas ar Latvijas valsti notiks tuvāko četru gadu laikā! Tas nozīmē piedalīties vēlēšanās: doties uz savu vēlēšanu iecirkni; no visu partiju biļeteniem izvēlēties sev pieņemamāko; izsvītrot no saraksta “vecos vēžus", kas mainījuši vien “kulītes", bet ne tikumus…

Uf, varam tā kā mierīgāk uzelpot – mums, redakcijas darbiniekiem, priekšvēlēšanu kaislības ir beigušās! Sestdienas laikrakstā likums vairs nepieļauj nekādu reklāmiski iezīmētu politisko ziņu parādīšanos.