Kad sagatavojām iespiešanai šo dubulto – Pirmsāņu un Tukuma – svētku laikrakstu, visapkārt – dabā un cilvēkos – jautās divējādas noskaņas.
No vienas puses – vairāk nekā jebkad uzklausījām visvisādus sarūgtinājumus: par pazaudēto basketbola spēli, par bezcerīgajiem politiķiem, neciešamajiem kaimiņiem un sūro dzīvi. Rūpes par ikdienu un pieaugošās bažas, neziņa par nākotni nospiež daudzus no mums. Vēl vakar šķietami tik stabilais dzīves pamats ne vienam vien šķiet pārvērties par grīļīgām šūpolēm, kurās mums, kājās stāvot, pat nav ļauts jel kur pieturēties…
Taču tam pretī un pāri kā milzīga silta un veldzējoša straume – dabas pilnbrieda prieks un gaišu cilvēku labās domas, darbi un vārdi!
Cik daudz radošu cilvēku izdomas un darbīguma veltīts, lai varam lepojoties teikt: "Jā, dzīvojam skaistā, sakoptā un lolotā pilsētā!" Un – ne tikai Tukumā, kas svin savus svētkus. Arī Kandava, Jaunpils, citi bijušie pagasti un topošie novadi ir sakopti tā, lai aplīgotājiem pat divrindei vārdu nepietiktu…
Cik iedvesmojoša ir jaunu cilvēku – Aurēlijas un Vestarda Šimkus, arī Amatniecības skolas audzēkņu – vēlme un varēšana dāvāt citiem savus sūrā darbā nākušus dievišķas apgarotības augļus.
Un vēl – prieks, ka sabiedrības uzticības balva – Goda pilsoņa nosaukums – šogad piešķirts cilvēkiem, kas jo īpaši apzinās savas saknes, kas godā savu zemi, tautu un tradīcijas un… prot tām kalpot. Reizēm cīnoties ar grūti pārvaramu nogurumu, reizēm – darbīgai apsēstībai pāri plūstot, bet reizēm arī, ejot cauri atsacīšanās rūgtumam, bet – tik un tā kalpot! Saviem cilvēkiem, Mūzai, pilsētai, zemei un tautai. Un, iespējams, tieši tā palīdzot mums visiem noturēties un pat uzšūpoties augstu, augstu – līdz siltai un veldzējošai gaismas straumei, tais reizēm tik nedrošajās dzīves šūpolēs…
Lai svētki izdodas! Lai labās domas – piepildās! Līgo!
