Redakcijas sleja

Kad karogu karinās?

Kad karogu karinās?

Iespaidojoties no pagājušas nedēļas Saeimas debatēm, radās nepārvarama vēlme parunāt par latviskā patriotisma izpausmēm…

Kad meliem īsas kājas

Kad meliem īsas kājas

Bērnībā, kad negribēju par kādu nedarbu stāstīt vecākiem, tēvs teica īsi un skaidri: "Meitiņ! Meliem īsas kājas!" Un nācās vien par konkrēto tēmu parunāties.

Bēdu dziesma vienā slejā

Bēdu dziesma vienā slejā

Eh, ne pirmais to iedomājos – salīdzināt valsti ar dzīvu organismu; kā kaut ko vienotu, nedalāmu un tomēr mainīgu. Zīmēju ainu – tup zeltene Latvija jūras krastā, netīro veļu mazgā un gaužas asaras lej: "Kas man, nabadzei, palīdzēs!? Visu maizi esmu notiesājusi un vēderā (valsts kasē) vispār uz Jauno gadu rādās nebūs ne miltumiņa putraimu! Ak, mana tauta – mans dzīvības spēks, plūst prom; citās zemēs ar un ecē, svešiniekus mīl un precē…!"

Par dāvanām

Par dāvanām

Tas bija ļoti, ļoti sen. Toreiz dzīvoju laukos, viena pati audzināju savas dvīnītes… Neatceros vairs, kāpēc todien biju saskumusi, gāju, galvu nodūrusi, kājas bezmaz pa zemi vilkdama…

Biezpiens – nācijas glābējs?

Biezpiens – nācijas glābējs?

To, ka sācies priekšvēlēšanu drudzis, jūt jau labu laiku. Varbūt pat, ka tā īsti partiju teātra spēlēšana ne mirkli nav pārtraukta.

Vai pastāv iespēja vienoties?

Vai pastāv iespēja vienoties?

Nesen nācās lasīt Latvijas darba devēju konfederācijas galvenās runas sievas Elīnas Egles rakstu. Nocitēt vairs nenocitēšu, bet galvenā ideja bija mudinājums – lai darba ņēmēji šajā situācijā ir mazliet pacietīgāki, mazliet saprotošāki un novērtē, ka arī darba devējam…ir krīze.

Par sarunāšanos

Par sarunāšanos

Uz pārdomām par šo tēmu (tiesa, bez rezultāta) mūs mudināja šonedēļ notikusī uzņēmēju sanāksme. Tās dalībnieki no klausītāju vidus vairākkārt teica, ka pilsētā dažādos līmeņos pietrūkst spējas vai prasmes sarunāties. Tāpēc daudzas labas lietas paliek nesadzirdētas, nesaprastas vai arī – vēl sliktāk – par tām vispār neviens neuzzina.

Skolotāju dienas paldies

Skolotāju dienas paldies

Jaunais mācību gads uzņēmis apgriezienus. Pēc skaistās vasaras skolas bērni atkal satikušies ar klases biedriem, pieraduši, ka jāgatavo stundas, jāmācās.

Mārtiņam`i gaili kāvu!

Mārtiņam`i gaili kāvu!

Dziedāja senči un, jādomā – svētki tāpēc bija svētki, ka kādam varēja dziesmu piegriezt. Taču nu, kad Saiemā pieņemts likums, kas ļautu nokaut dzīvniekus atbilstoši reliģiskajiem rituāliem, vidējā latvietī most līdzcietība. Mums pat īsti nav nojēga, kur un kādos rituālos varētu izšņakarēt nabaga lopiņu, taču rituāls šķiet visnotaļ ilgstoša darbība, salīdzinot ar to, kādu iedomājamies modernizētu lopkautuvi. Tomēr humānistu iebildes neviens vien sauc par liekulību – vai daudz zinām, kas un kā notiek lopkautuvēs? Kā agonijā trīc pusapdullis ruksis? Kā aizlidot vēlas gripas skartās dējējas, ko dzīvas aprij metāla dzirnas!? Un labs prieciņš esot arī lopu acu šķaidīšana pret sienu…

Ar citām acīm, citu prātu…

Ar citām acīm, citu prātu…

Politiķi melo. Valdība zog. (Vai otrādi…) Noziedznieki grib tikt atpakaļ cietumos. (Ziema taču tuvojas!) Veselības aizsardzības reforma izvēršas vienīgi par bezjēdzīgo nāvju "vīģes lapu". No labklājības – kā "dārga piemiņa"- palikusi vairs tikai ministrija…

Es parakstos!

Es parakstos!

Kad gaidāmas kādas pārmaiņas (vēlēšanas, budžeta pieņemšana, jauna valdība) vai valsti piemeklē kārtējā liga (viss iepriekšējais plus, kā šobrīd – ekonomiskā burbuļa sprādziens), tiek spriests, kurš no tā visa cieš visvairāk. Ja dzīvo tikai no publiskām ziņām, tad rezultāts skaidrs – grūtākā dzīve tiem, kas spēj apvienoties skaļām un labi redzamām akcijām, tiem, kuru ir daudz, tiem, kam ir savas organizācijas, piemēram, pensionāriem un zemniekiem.

Kad ķepiņas nolaižas

Kad ķepiņas nolaižas

Vismaz mūsu redakcijā esam vienojušies, ka ūdeni lieki uz panikas dzirnavām neliesim un pārāk (bezjēdzīgi) par Dižķibeli nevaimanāsim. Vairāk informēsim – par to, kā lietas jaunajos ekonomiskajos apstākļos mainās, un kopīgi ar lasītājiem meklēsim iespējas, kā dzīvi padarīt mazliet gaišāku un vieglāku.