Nesen nācās lasīt Latvijas darba devēju konfederācijas galvenās runas sievas Elīnas Egles rakstu. Nocitēt vairs nenocitēšu, bet galvenā ideja bija mudinājums – lai darba ņēmēji šajā situācijā ir mazliet pacietīgāki, mazliet saprotošāki un novērtē, ka arī darba devējam…ir krīze.
Uz pārdomām par šo tēmu (tiesa, bez rezultāta) mūs mudināja šonedēļ notikusī uzņēmēju sanāksme. Tās dalībnieki no klausītāju vidus vairākkārt teica, ka pilsētā dažādos līmeņos pietrūkst spējas vai prasmes sarunāties. Tāpēc daudzas labas lietas paliek nesadzirdētas, nesaprastas vai arī – vēl sliktāk – par tām vispār neviens neuzzina.
Jaunais mācību gads uzņēmis apgriezienus. Pēc skaistās vasaras skolas bērni atkal satikušies ar klases biedriem, pieraduši, ka jāgatavo stundas, jāmācās.
Dziedāja senči un, jādomā – svētki tāpēc bija svētki, ka kādam varēja dziesmu piegriezt. Taču nu, kad Saiemā pieņemts likums, kas ļautu nokaut dzīvniekus atbilstoši reliģiskajiem rituāliem, vidējā latvietī most līdzcietība. Mums pat īsti nav nojēga, kur un kādos rituālos varētu izšņakarēt nabaga lopiņu, taču rituāls šķiet visnotaļ ilgstoša darbība, salīdzinot ar to, kādu iedomājamies modernizētu lopkautuvi. Tomēr humānistu iebildes neviens vien sauc par liekulību – vai daudz zinām, kas un kā notiek lopkautuvēs? Kā agonijā trīc pusapdullis ruksis? Kā aizlidot vēlas gripas skartās dējējas, ko dzīvas aprij metāla dzirnas!? Un labs prieciņš esot arī lopu acu šķaidīšana pret sienu…
Politiķi melo. Valdība zog. (Vai otrādi…) Noziedznieki grib tikt atpakaļ cietumos. (Ziema taču tuvojas!) Veselības aizsardzības reforma izvēršas vienīgi par bezjēdzīgo nāvju "vīģes lapu". No labklājības – kā "dārga piemiņa"- palikusi vairs tikai ministrija…
Kad gaidāmas kādas pārmaiņas (vēlēšanas, budžeta pieņemšana, jauna valdība) vai valsti piemeklē kārtējā liga (viss iepriekšējais plus, kā šobrīd – ekonomiskā burbuļa sprādziens), tiek spriests, kurš no tā visa cieš visvairāk. Ja dzīvo tikai no publiskām ziņām, tad rezultāts skaidrs – grūtākā dzīve tiem, kas spēj apvienoties skaļām un labi redzamām akcijām, tiem, kuru ir daudz, tiem, kam ir savas organizācijas, piemēram, pensionāriem un zemniekiem.
Vismaz mūsu redakcijā esam vienojušies, ka ūdeni lieki uz panikas dzirnavām neliesim un pārāk (bezjēdzīgi) par Dižķibeli nevaimanāsim. Vairāk informēsim – par to, kā lietas jaunajos ekonomiskajos apstākļos mainās, un kopīgi ar lasītājiem meklēsim iespējas, kā dzīvi padarīt mazliet gaišāku un vieglāku.
Ko katrs varam darīt, lai dzīve Latvijā kļūtu labāka? Šādu jautājumu ne reizi vien esam uzdevuši uz ielas sastaptajiem ļaudīm ielu aptaujā. Parasti deķītis sarunā nemanāmi pavilkts uz to, kas jādara valstij, pašvaldībai, bet mazāk runāts par to, kas jādara katram pašam.
Nupat politiskās kaislības sagriezušās lielā vērpetē. Prezidents Valdis Zatlers rīko ārkārtas valdības sēdi, ko translē pa radio un televīziju. No tās kā tādi puišeļi no skolas aizbēg tautpartijieši Mareks Segliņš, Edgars Zalāns un Māris Riekstiņš. Bet tieši no Zalāna gribējās dzirdēt, kādus tad ekonomiskos ieguvumus krīzes laikā ir devusi novadu izveidošana? Savukārt Latvijas ceļa un Pirmās partijas līderis Ainārs Šlesers sāk sevi bīdīt uz premjera krēslu.
Pēdējā laikā vairāki notikumi ir atgādinājuši par krīzi. Un par spīti tam, ka esmu arī dzirdējis: krīze ir izdomāta – kā var būt krīze, ja visi strādā? Bet nu tomēr – vēl pirms dažām dienām kāds vīrs, kuram teju sejā bija gravēts, ka viņš no cietuma un alkohola problēmām, gauži lūdzās naudiņu aizdot, jo gribot pie bērniem aizbraukt. Dēlam vārda diena, bet re ku – krīze un bezdarbs; kam viņš tāds kraķis vajadzīgs… Par pēdējo viss likās tik patiess, kā no Dziesmu grāmatas, taču runāt par bērniem pirmspensijas vecumā… Vienvārdsakot, santīmus nesagaidījis, vīrs aši tos pielasīja ceļā uz staciju.
Mēs te redakcijā puspajokam iesmējām un padiskutējām – vai cilvēkam ir jābūt spējīgam iejusties otra ādā jeb apveltītam ar empātiju? Kāds tur kulturoloģijas pētnieks esot izteicies, ka šī nu būtu viena no piecām obligātajām īpašībām, kam jāpiemīt "nākotnes cilvēkam", ar piebildi, ja mēs tiešām ticam, ka sabiedrība attīstās un viss iet uz augšu…
Bail no gaidāmas ziemas, no bezdarba, no gaidāmajiem nodokļiem, no nedrošības par visai minimālām veselības aprūpēs iespējām, jo skaidrs – ja gadīsies nopietnāk saslimt, tas maksās ļoti dārgi un, šķiet, ne tikai naudas izteiksmē vien.
