Pāris dienu pirms Lieldienām laimējās satikt sen neredzētu skolasbiedru. Vārds pa vārdam, un satikšanās mirklis pārvērtās garākā sarunā par šodienu, skolas gadiem un nākamajā mēnesī gaidāmo skolas salidojumu.
Kad bijām noskaidrojuši šādas tādas zināmas lietas par savējiem un bijušajiem, kā uz rāvienu runas plūdus apklusināja skolasbiedra teiktas, ka uz salidojumu tāpat neiešot, jo esot kauns. Kauns esot uz ielas iet, šādus tādus darbus darīt, par sētnieku būt. Cik reižu, ielu slaukot, nācies pagriezt muguru, lai neredzētu izbrīnītos skolas biedru skatienus aiz garāmbraucošo Mersedesu logiem… Kad klusums kļuva pārāk neveikls, bet frāzes par to, ka katrs darbs esot godājams un ka kaunam tajā visā nav vietas, situācijā neiederīgas, klusi šķīrāmies. Tobrīd bija kauns man, ka nespēju sapurināt sevi un to otru cilvēku.
Kad laika skrējiens Lieldienās apstājās un kad varēju pārdomāt, kas īsti toreiz sarunāts, atcerējos skolasbiedra vārdus par kaunu… No vienas puses – nav taču nevienas atskaites sistēmas, kurā būtu ierakstītas profesijas, amati vai darbi, par kuriem jākaunas. Es te nerunāju par tiem, kas ierindojami sodāmo vidū vai kuriem no morāles viedokļa rūgta piegarša. Bet, ja ko dara ar tīru sirdi un sirds degsmi, tad itin viss ir cildināms un godājams. Jo no katra šāda darba simtiem ļaužu gūst labumu. Bet nezin kāpēc vārdi skan skaisti, bet…kaut kā neīsti, ko kā parasti – ir taču sabiedrības attieksme. Jā, līdz šim tai derēja tikai tie veiksmīgie, kas biznesā bijuši apsviedīgi un nopelnīto likuši īstajā lietā. Savukārt tiem, kam nebija laimējies būt pirmajiem pirkt un pārdot sistēmā, allaž tika pieteikts neskaust, netiesāt, nekritizēt… Tagad it kā jau treknums noēsts, un katram darbam, patiesībā – ikvienam, ar kuru vairo labumu sev, savai ģimenei un sabiedrībai, vajadzētu būt īpašā vērtē… Tomēr – kas tad ir tas, kas liek izjust kaunu par darbiem, kas nešķiet prestiži? Vien paša attieksme! Sevis un sava darba noniecināšana… Un vēl – katram tiek dota tā pieredze, kāda nepieciešama, bet pretī nāk tieši tie cilvēki, kas jāsatiek…
VĀRDI skaisti un pareizi. Bet, vai pati esi gatava ņemt rokās slotu, ko?
Nu un kas tur slikts?! Rokas jau nost nenokritīs! Vai tad labāk sēdēt ar pastieptu roku uz stūra un lūgt naudu? Es arī ņemtu slotu un mēztu ielas, ja cita varianta nebūtu. Un man starp citu ir gan laba mašīna, gan amats, gan izglītība!!!! Pat vairākas profesijas! Ja man darba vairs nebūtu, brauktu uz Angliju podus veco ļaužu pansionātā nestu, izmantotu savu pirmo profesiju- mediķis. Uzskatu,ka darbs nevar darīt kaunu, jākaunās par slinkumu, zādzību, un citiem populāriem netikumiem. Un nevajag skaust tos kas braukā uz līzinga ņemtos mersedesos . Šie var būt sausu maizi pie kaimiņa ēd un raud naktī spilvenā! Un tam skolas biedram jau dzīve vēl nav nodzīvota, viss vēl priekšā! Starp citu, domāju, ka tagad daudzi viņu apskauž, jo viņam ir DARBS!
ES arí vél ísti neesmu izlémusi vai ieshu uz salidojumu!man par laimi ir darbs,vien man kaut kä nepatík "kaulinju apmazgäshana" ,lielíshanäs
Jākaunās ir tiem, kas nicīgi izturas pret tāda darba darītājiem!
Par šo jautājumu esmu domājusi. Kā būtu, ja būtu. Tā kā esmu no laukiem, zinu, kas jādara biešu vagā un kas – siena pļavā… Bet, kopš lielos laukus vairs neravē, bet nezāles nomiglo, savukārt siena talkās veicamo darbu padara tehnika, diez vai manas prasmes kādam vajadzēs. Turklāt, par maksu. Nu varbūt pat vēdera tiesu… Bet par to slotu ir ļoti labs jautājums. Tāpēc jau slejā rakstīju, ka vārdi jau skan skaisti, bet … Bet gan strādātu arī ar slotu, ja vajadzētu un ja būtu iespēja. Jo, kā jau rakstīts šais pašos komentāros, labi, ka ir darbs.
Kauns ir zagt! Nav jākaunās, ja ielas tīri! Un cik labus vārdus mēs ziemā sakām tiem sētniekiem, kas visu notīrījuši un nokaisījuši. Katrs darbiņš labs, ja darītājs labs.
Sētnieks ir ļoti cienījama profesija. Tāpat kā daudzas citas, kur cilvēki godīgi dara savu darbu, kas atnes gan labumu sabiedrībai, gan pašiem iztiku. Un meršu braucējus nav par ko apskaust, – pašreizējā situācijā lielie līzingu maksātāji drīz būs visai draņķīgā situācijā, jo patēriņš un produkcijas apgrozījums krītas ar katru dienu (līdz ar to arī tirgotāju pelņa), bet līzinga ikmēneša maksājums paliek kāds bijis, un kreditori ir nepielūdzami.