Māca, pats par to nezinot

Vakardienas ciemošanās pie simtgadnieces Mirdzas Gintēnas bija mācību vai pārdomu stunda pilnīgi visiem. Jo pilnīgi visi bija par viņu jaunāki un varēja mācīties optimismu un izturību no cilvēka, kas tik daudz pieredzējis. Taču tā mācība nāk nevis no gadiem, bet – no attieksmes.

Vakardienas ciemošanās pie simtgadnieces Mirdzas Gintēnas bija mācību vai pārdomu stunda pilnīgi visiem. Jo pilnīgi visi bija par viņu jaunāki un varēja mācīties optimismu un izturību no cilvēka, kas tik daudz pieredzējis. Taču tā mācība nāk nevis no gadiem, bet – no attieksmes.

Pārlapojot vecos pierakstus, atradu vārdus, ko vakardienas jubilāre divos iepriekšējos Ziemassvētkos stāstīja redakcijas Rūķiem. Toreiz viņa teica, ka no dzīves vairs neko negaidot, patiesībā, nekad neko neesot gaidījusi – klusām strādājusi, un viss ticis dots. Arī to esot sapratusi, ka daudzums nāk no bagātības, bet mazums – no mīlestības. Un labāk, ka ir tas mazums, jo – kas gan cilvēkam tiek no daudzuma… "Cilvēks taču patiesībā visu dzīvi ir viens, arī beigās viņš ir viens, kam viņam tās mantas?.. Kam man tās mantas, ja lāgā neredzu, nedzirdu, jo, redz, gan mantas, gan cilvēks taču nolietojas. Kā es."
100 gadi ir ražens un mūžs. Cilvēka lielākā laime, ka gadu nasta nav likusi šķēršļus skaidram prātam, atjautībai un humoram. Arī, ja runāts tiek par sevi. Un neviena vārda par grūtumu, rūgtumu vai vientulību, kas neizbēgami varētu piemeklēt, vienatnē tik daudz gadu dzīvojot… Vērtība ir kaķītis, vērtība ir draugi, kas apciemo un palīdz, un atmiņas…
Un to visu var mācīties – dzīvot nevis materiālu vērtību, bet pašas dzīves un cilvēku dēļ. Un censties tikt vaļā no domām, kas padara katru mirkli tik smagu un grūti panesamu. Protams, vienmēr gribēsies jautāt, ko darīt, ja sirds pielīst ar rūgtumu, ja gribas sūkstīties, lamāt citus, sunīt un pelt. Ja sanāk atļauties vienam pret otru vairāk, nekā sarakstīts visās pieklājības, labas audzināšanas un ētikas grāmatās. Bet – grūtums rada grūtumu, vieglums – vieglumu. Ja pa kripatiņai no krietniem piemēriem aizgūtu, labuma kauss, lai arī lēni, bet ar sevis saprašanu un mīlēšanu pildītos. Un, kad tam lītu pāri, labums tiktu arī citiem… Kā šai reizē no jubilāres. Viņas stāsts nav par to, ka dzīve ir viegla; tas ir stāsts par cilvēku, kurš netur ļaunu prātu uz dzīvi, arī tad, ja tajā kaut kas nenotiek, kā plānots…

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *