Kaut gan ziema nebija barga un sniega nebija pārāk daudz, tomēr pavasaris, ko šogad tā gaidām, šķiet, kavējas vairāk nekā citus gadus, nāk tik negribīgi. Sals neatkāpjas un neatkāpjas. Bet, ja paskatāmies kalendāra lapiņā – vēl jau gan ir tikai marts, bet cīruļputenis, sulu un vizbulīšu laiks taču aizvien ir tikai aprīlī.
Jāatzīst, ka šobrīd jūtamies visai nedroši. Valdība sola, ka lata kurss būs stabils un nemainīgs, taču ne reizi nav teikts, ka pensijas un pabalsti saglabāsies līdzšinējā apmērā. Lēmumi izcirst ievērojamos apjomos mežus, darījums ar gaisa piesārņojuma kvotām, nemitīgā valdības vēlme aizņemties naudu liek būt aizvien piesardzīgākiem. Diez, ko gan vēl varētu pārdot?
Dažviet vēl gaidāmajiem grūtākajiem laikiem pašvaldības gatavojas visai nopietni. Tā piemēram, Vaives pagastā (Cēsu rajons), sociālā darbiniece organizē un piedāvā iespēju visiem pagasta ļaudīm, kam nav zeme un kas dzīvo daudzdzīvokļu mājās, bet it īpaši mazturīgām ģimenēm ar bērniem, pašiem kopīgā kartupeļu laukā nākamajā vasarā izaudzēt ģimenes iztikšanai kartupeļus. Kopīgi tikšot gādāts gan par sēklu, gan tehniku kartupelāja apstrādei. Protams, nepieciešama arī pašu līdzdarbošanās. Šķiet, šogad neapstrādātiem ģimenes dārziņiem un zemes pleķīšiem vajadzētu būt krietni vien mazāk. Daudzi dārzos iesētos zālienus atkal pārvērtīs dārzeņu dobēs. Turklāt tam ir arī zināmas priekšrocības, jo pašu audzētais būs gan garšīgāks, gan veselīgāks.
Pavasaris ir cerību laiks, kad zemē tiek guldīta sēkla; kad daudzi cer, ka pavērsies iespējas atkal atrast darbu tepat, Latvijā; kad sildīs saulīte un nevajadzēs maksāt par siltumu; kad dienas kļūs garas un gaišas; kad saziedējis koks, pļava vai puķu dobē iepriecinās sirdi, liks vismaz uz brīdi aizmirst ikdienas rūpes un raizes….
