Rīt 8. maijs – nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas diena. Šķiet, dzīves vēstures grāmatā nav pretrunīgākas lappuses par šo: viens brālis vienā armijā, otrs – pretējā ierakumu pusē… Un ne viens, ne otrs, savas brīvas gribas vadīts… Lielvaras lika, pavēlēja, aizsūtīja. Nelīdzēja ne mātes, ne līgavas asaras, nedz paša gribēšana vai nevarēšana…
Bet vienmēr jau cilvēkam, arī pašos traģiskākajos dzīves brīžos paliek izvēles iespēja. Iespēja palikt cilvēkam… Un tad jau nav svarīgi, kurā ierakumu pusē necilvēcības labā karojis… Ne viens vien, kuram pašlaik ir pāri sešdesmit gadiem, atceras, kā viņu ar šokolādēm barojuši vācu karavīri, kā vācu ārsti kara laikā palīdzējuši izveseļoties, iedodami zāles smagi slimam latviešu bērnam. Droši vien līdzīgus cilvēcības piemērus varētu rast arī otrā ierakumu pusē karojošo vidū. Ir arī galēji pretējas liecības, piemēram, kā krievu karavīri jau pēc kara Engurē nošāva aptiekāru un viņa māti tikai tāpēc, ka vēlējās iegūt spirtu. No otras puses, pagaidām līdz galam neizpētīti ir traģiskie notikumi 1941. gadā, pašā kara sākumā, kad Valmierā, Ķelderlejā pie Gaujas, Valkā, Gulbenē, arī Tukumā, pie Valguma ezera, dzīvību zaudēja ne tikai tā laika padomju aktīvisti, bet arī inteliģence – skolotāji, ārsti, garīdznieki, vienkārši laukstrādnieki, tirgotāji. Viņi zaudēja dzīvības tautības vai vienkāršas… necilvēcības dēļ.
No cilvēcības pozīcijām raugoties, dažkārt tik neizprotama ir matu skaldīšana, kad strīdamies un vēlamies uzspiest savu dažādu iezīmdienu dēļ – kurš bija labāks, varonīgāks, godināmāks – sarkano vai zili pelēko pusē karojušais? Kad un kurus bojā gājušos karavīrus godināt – vai Lāčplēša dienā, vai arī 16. martā? Varbūt 8. maijā? Vai tomēr 9?
Un tieši tāpēc – tukšo un muļķīgo strīdu dēļ – ir labi, ka rīt svinam Ģimenes dienu, bet mēs Latvijā īpaši godinām Māti.
Nekas nav jāuzspiež. Skaidrs, ka katrs cīnījās ar domu par savu nacionālo un brīvu Latviju, nevis izzagtu un izpārdotu svešzemniekiem.
‘Tie kas apšauba nacionālo ideju vai piederību nācijai un savai zemei, vienkārši saucas nodevēji, kuri par jūdasa grašiem gatavi slavas dziesmas dziedāt okupantiem, lai tikai pašam būtu labi kā kosmopolītam.
Vai esam pazaudējuši atmiņu, vai godu, ja aizmirstam senlatviešu upurus cīņā pret krustnešiem, pret zvaigznešiem un visādiem rasputiniem, kuri vien tīko pēc svešas mantas un varas pār citiem.
Upuri tīreļpurvā vai kurzemes katlā ir cieņas vērti. Šie nacionālie varoņi balto karogu nepacēla, bet izklīda mežos, lai cīņu turpinātu.
Tāpat kā mums jāsarauj savas vergu važas un nabas saites ar pašu zemes izlaupītājiem un nodevējiem.
Godināsim ne tikai Rīgā, bet arīupurus Lestenē 8.05 12.00
Godināsim paši sevi ka šai laikā neesam sajukuši prātā un izdarijuši kādu slepkavību.
Liksim mieru vēsturei.
Es kausu paceļu par sevi!
Piekrītu, ka prāta aptumsums var iestāties dēļ valdības politikas.
Cilvēki veido vēsturi un ne otrādi. Tikai bez vēstures nav nākotnes.
Kurš grib izraut savas saknes, tam atliek vien "pacelt" un aizmirsties utopiskās ilūzijās.
Un to vien gaida valdošie, lai atkal varētu manipulēt ar cilvēku neprātu, stāstot par darītājiem, devējiem un neaizvietojamību (dievu nemirstība!), lai viss būtu pa vecam – bez ideāliem.