Ir divas lietas, ko svinību vai vienkāršas sarunas laikā, ja svarīgi saglabāt draudzīgu gaisotni, labāk cilāt nevajadzētu – politiku un reliģiju! Te katram ir sava "dzelžainā" pārliecība un atradīsies argumenti, lai viedokļa pretinieku mēģinātu līdzināt ar zemi. Īsāk sakot – neiesaku.
Tomēr, tā kā strādāšana avīzē ir mazliet tāds kā priviliģēts stāvoklis – ir iespēja izteikties (pat ja i neviens neizlasīs!), atļaušos padalīties ar to, kas, vērojot apkārt notiekošo, ienācis prātā. Proti, ar katru gadu arvien vairāk nostiprinās (vai arī atgriežas kopējā atmiņā?) pārliecība, ka pasaulē viss dzīvais ir kaut kādām neredzamām saitēm savalgots un ka tas, ko saucam par Dievu, nav meklējams mūra sienās, organizācijās, bet gan mežā, pļavā, galu galā – cilvēkā pašā… Var jau domāt, ka visas dabas katastrofas (zemestrīces, plūdi, izvirdumi), kas ar neapskaužamu regularitāti "aplaimo" te vienu, te otru zemes nostūri, ir vienkārši baigā, lielā nejaušība. Taču, vismaz man šķiet un gribas domāt, ka visam ir savi cēloņi un arī sekas, tādēļ cilvēka urķēšanās un planētas piemēslošana, indēšana nevar, nu nevar palikt attiecīgi neatalgota. Tēlaini izsakoties, pat ļoti iespējams, tāpat kā suns blusas, arī zeme cilvēku reiz sadomās tā pavisam no savas virsas nokratīt…
Tas gan nenozīmē, ka es ikdienā plēšu matus un gaidu drīzu galu, ko cilvēce kopumā reizēm šķiet būtu nopelnījusi, tomēr iedegos, kad kāds ar vieglu roku izmet pudeli pa savas mašīnas logu vai aiznes gadiem krātos s…s vai tikko apzāģēto augļu koku zarus uz tuvējo mežu vai parku. Tā ir totāla šaurpierība! Un tādu, kas iedomājušies, ka eksistē tikai viņu sīkā personiskā komforta zona, bet citur…"kaut vai atkritumu kalni", nav maz! Vai citādi būtu jārīko šīs Lielās (oficiālās) un ne tik lielās (bet ne mazāk nozīmīgās) talkas!? Patiesībā varbūt talkošana ir laba zīme arī šajā ziņā – iespējams, ka tā ikdienišķajiem šmucmaņiem ir iespēja, ja ne savās, tad vismaz savu bērnu, mazbērnu acīs ieraudzīt kauna un nožēlas atblāzmu…
