Redakcijas sleja

Jāņu naktī turējos kā vīrs, iesnaudos vien uz mazu brīsniņu, bet noredzēju murgainu mistēriju – paģindis komisārs, kam Briseles kāpostu diēta ikvienā gadalaikā, ziņo Briselei, ka Latvijā cilvēku nav atlicis daudz. Jaunus ļaudis nemanīt, bet sirmgalvji pelēkām sejiņām pārcēlušies uz mežu – kokos dzīvo. Komisārs to jau kaut kur lasījis, ka latvieši esot mežoņi, kas kokos mīt un kuru vienīgā komunikācijas izpausme esot pazemīgi pastiepta lūdzoša ķepiņa – nepārprotams ubaga žests.

Kad sagatavojām iespiešanai šo dubulto – Pirmsāņu un Tukuma – svētku laikrakstu, visapkārt – dabā un cilvēkos – jautās divējādas noskaņas.

Kāpēc – Mīlestība? Un kāpēc – beznosacījumu? Tāpēc, ka daudz kā cita mums šobrīd gluži vienkārši… nav! Nav drošības par tautas nākotni, nav paļāvības uz valsti un tās pārvaldītājiem, nav arī cerību, ka mūsu rītdiena būs labāka par šodienu…

Zinu, zinu – būs daļa, kas nošņāksies un sacīs, ka lasīt kaut ko par tēmu "krīze" vairs vienkārši nav ne spēka, ne vēlēšanās. Tomēr, kas var būt vēl aktuālāks par tiem 500 miljoniem, kas mums visiem tagad kopīgiem spēkiem jāsamet?!

Visi zina, ka neviena sabiedrība nevar pastāvēt bez savstarpējās uzticēšanās, bez ticības sistēmai. Bez uzticēšanās nav iedomājamas garīgās vērtības un arī ekonomika. Psihoterapeiti atzīst, ja bērns savas dzīves pirmajā gadā nav saņēmis nepieciešamo drošības sajūtu, ir risks, ka viņš izaugs ar uzticības deficītu – nespēs nevienam uzticēties un arī viņam ne vienmēr varēs uzticēties…

Vēlēšanu rezultāti atkal, ja ne pārsteidz, tad liek padomāt. Zīmīgi, bet vietās, kur pašvaldība iepriekš labi strādājusi, nekas dramatiski nav mainījies. Pašam ziņu aģentūras uzdevumā nācās padežūrēt pie vēlēšanu iecirkņa Pūrē, un tur uz vienas rokas viena pirksta satilpa citādi domājošie – pūrenieki visi kā viens bija par savējo – Aivaru Volfu. Dzirdēju arī sakām: "Viņš mums kā tētiņš."

Tā nav viegla nasta – uzņemties atbildību par to, kas ar Latvijas valsti notiks tuvāko četru gadu laikā! Tas nozīmē piedalīties vēlēšanās: doties uz savu vēlēšanu iecirkni; no visu partiju biļeteniem izvēlēties sev pieņemamāko; izsvītrot no saraksta “vecos vēžus", kas mainījuši vien “kulītes", bet ne tikumus…

Uf, varam tā kā mierīgāk uzelpot – mums, redakcijas darbiniekiem, priekšvēlēšanu kaislības ir beigušās! Sestdienas laikrakstā likums vairs nepieļauj nekādu reklāmiski iezīmētu politisko ziņu parādīšanos.

Priekšvēlēšanu diskusijas laikā Tukumā potenciālie deputātu kandidāti izrunājās par dažādām tēmām, tostarp par godīgiem un negodīgiem konkursiem un konkurenci.

Jeb – ātrāk, augstāk, stiprāk – tā varētu raksturot kārtējos priekšvēlēšanu trakuma solījumus un deputātu kandidātu dīvainās izdarības.

Apšuciema iedzīvotāji ir uztraukušies par to, ka ciemā Aizsardzības ministrija paredzējusi būvēt jūras novērošanas sistēmas, ko izvietos 60 līdz 70 m augstos torņos.

Pēdējā lieta, par ko sapriecājos, bija ziņa par jaunu – dzīvojamās platības – nodokli. Sākotnējā versijā tā izskanēja ļoti ticami vietējām tradīcijām – no katra, kas pārsniedz noteiktu kvadrātmetru skaitu, iekasēs zināmu procentiņu no dzīvokļa vai mājas kadastrālās vērtības. Un neba jau kāds ļaunais izdomājums – vienkārši Godmaņa valdība šādu punktu iekļāvusi ar Starptautisko Valūtas fondu parakstītajā aizdevuma līgumā.