Parunāsim par sportu!

Jau rakstījām, ka 16. februārī Tukuma ledus hallē notika grandiozs pasākums – spēlējot vienā komandā ar Latvijas hokeja zvaigznēm pret «Tukuma gaļas centru», savu 50 gadu jubileju svinēja tukumnieks Juris Lagzdiņš. Tūdaļ pēc spēles ķērām rokā pašu gaviļnieku Juri Lagzdiņu. Apsveicām ar panākumiem un lielo jubileju. Un, lūk, solītā intervija. Tā sakot, parunāsim par sportu!

– Pasākuma laikā kā jūsu ieguldījums Latvijas hokejā tika pieminēta spēlēšana «Latvijas bērzā». Cik ilgi šai sistēmā startējāt?

– No 11 līdz 17 gadu vecumam. Katru dienu no Tukuma braucu uz Rīgu, uz treniņiem. Mēs piedalījāmies Latvijas jauniešu čempionātā – labi spēlējām, lai gan precīzi tos sasniegumus vairs neatceros.

– Kādēļ izvēlējāties tieši hokeju?

– Nezinu. Tāds man raksturs. Tad dzīve mainījās, bija jāiet armijā. Pēc tam studēju Politehniskajā institūtā, un institūta komanda startēja Rīgas čempionātā. Turpat bija mūsu Andris Pētersons, talsinieks Bajarūns. Un, varu teikt, mēs bijām pat Rīgas čempioni!

Pēc tam bija «Vārpas» čempionāts, kur piedalījās Tukuma komanda un kurā spēlēju arī es. Sasitām pa seju visiem, kam gribējām!

– Tā es varu rakstīt?!

– Jā! Tas bija gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Startējām labi, pat godalgas dabūjām. Un es trenēju arī bērnu komandu. Diemžēl sākās sliktās ziemas, laika apstākļu dēļ čempionāts un komanda pajuka.

– Bet tagad jau ir halle, tātad sliktas ziemas nevar traucēt!

– Protams. Mūsu halle ir lieliska, to novērtēja arī Latvijas hokeja profesionāļi. Jādomā, ka viņi vedīs šurp arī savas komandas.

– Kad beidzās hokeja laiki, jūs sākāt spēlēt futbolu?

– O, tas jau ir nākamais etaps, nenovērtēts. Jo – savulaik Latvijas izlasē startēja pat 11 cilvēki no futbola kluba «Tukums»! Arī Lagzdiņš Vidējais!

Pats spēlēju vietējos čempionātos – un labi spēlēju -, bet tauta mani neizprot…

Diemžēl tagad vairs nav laika; man vairāk jādomā par tiem 200 strādniekiem, kas pie manis strādā.

– Bet hokejam taču laiku tomēr atrodat!

– Protams! Ja halle ir, tad taču jāspēlē! Puiši vēlējās izveidot komandu, un es viņus atbalstīju. Tā nu «Tukuma gaļas centra» komanda jau otro gadu piedalās rajona čempionātā. Pērn ieguvām otro vietu. Kā būs šogad, grūti pateikt.

– Cik bieži pašam iznāk kāpt uz ledus?

– Trīs vai četras reizes nedēļā treniņos – noteikti. Tagad hallē ir lieliska atmosfēra, kārtīgs direktors, patīkami tur uzturēties. Un, protams, spēlēt. Tas arī redzams, jo skatītāji nāk. Arī spēlēs es piedalos – es taču esmu labākais savā vecuma grupā, jo citu nav! Es esmu no "zelta"! (Smejas.)

– «Zvaigžņu» komandas treneris bija jūsu pirmais treneris Aleksandrs Cisurskis. Kā izdevās viņu sarunāt?

– To visu izdarīja cilvēki, kas par mani labu domā, – mani puiši: gan spēli noorganizēja, gan treneri sarunāja. Man atlika tikai naudu iedot.

– Un kā bija – spēlēt pirmā trenera vadībā?

– Forši! Iztikām bez treniņiem, jo mēs taču esam profesionāļi! Satikāmies ģērbtuvē. Un tad – gājām uz laukuma. Maiņas sadalīja treneris – kā viņš teica, tā arī darījām. Es biju vienā maiņā ar Šostaku, Jemeļjaņenko, Nazarovu. Lieliska spēle!

– Kas tad būs nākamais pasākums? Zvaigžņu spēle «Jurim Lagzdiņam 60»?

– Noteikti būs ātrāk. Jo hokejistiem iepatikās mūsu hallē, iepatikās spēlēt ar mums. Domāju, pavisam drīz varētu būt revanša spēle. Tukumnieki ir pelnījuši skaistu pasākumu!