Medījot radio signālus okeāna vidū

No 4. līdz 26. septembrim tukumnieks Kristers Misa piedalījās radioamatieru ekspedīcijā. Iespējams, ka tas nebūtu nekas sevišķs – kārtējais sportists, kārtējās sacensības –, ja vien pasākums nenotiktu tāltālā pasaules malā, Nauru un Kiribati, un šī nebūtu jau otrā reize 2019. gadā, kad Kristers veiksmīgi startē kādā eksotiskā vietā.

– Tas, ka tu nodarbojies ar radioamatierismu, «NTZ» lasītājiem vairs nav noslēpums, tu startē no mājām, visnotaļ bieži brauc uz Igauniju. Par to esam rakstījuši vairākkārt. Bet nu var teikt, ka esi iepeldējis plašos pasaules ūdeņos.

– Pavasarī man radās iespēja taisīt sakarus no Kaboverdes. Tā atrodas pie Āfrikas krastiem. Izcila vieta, kur piedalīties sacensībās. Esmu ļoti pateicīgs gan Latvijas Radiosporta federācijai, gan savai ģimenei, draugiem un Tukuma novada domei, visiem, kas finansiāli atbalstīja mani. Tur acīmredzot es esmu startējis tik labi, ka tagad tiku aicināts uz Nauru un Kiribati. Turklāt laimīgā kārtā man tika finansēts gan ceļš, gan uzturēšanās. Pašam vajadzēja maksāt tikai par privātiem ikdienas tēriņiem.

– Kāpēc vispār jādodas tik tālu, lai ķertu un raidītu signālus ēterā?

– Kaboverde ir izcilā ģeogrāfiskā vietā, pasaulei gandrīz pa vidu, tuvu ekvatoram, nav šķēršļu, kas varētu traucēt signālam izplatīties, jo apkārt ir tikai okeāns un stacija atrodas salas augstākajā punktā, kas ir gandrīz 800 metri virs jūras līmeņa. Katrs sakars ar citu kontinentu sacensībās dod vairāk punktu. Mums lielākā daļa radioamatieru vairāk koncentrējas Eiropā, Amerikā, Āzijā, bet, startējot no Kaboverdes, mēs skaitāmies dabūjuši kontaktu no Āfrikas, tātad ikviens sakars ir ar citu kontinentu. Arī tie, kas nodibina sakaru ar tevi, ir ieguvēji. Un, galu galā, ir interesanti aizbraukt uz tādu eksotisku vietu. Uz Kiribati un Nauru mēs braucām ekspedīcijā, jo tur nav pastāvīgu radioamatieru, bet pasaulē citi kolekcionē teritorijas, ar kurām ir izdevies nodibināt radiosakarus no savas stacijas. Nu, lūk, mēs tad bijām tie labdari, kas uz turieni aizbrauca un deva iespēju kolēģiem dabūt sakarus.

DXCC ir trīssimt četrdesmit valstis un teritorijas, ko apstiprinājusi oficiālā radioamatieru organizācija. Ir izveidots tops ar tām, kuras ir visu radioamatieru iekārotas, jo ir maz apstrādātas. Amerika ir pēdējā vietā, jo tur ir daudz amatieru, savukārt pirmajā vietā ir Ziemeļkoreja, jo tur nevienam nedod licenci, lai viņš varētu raidīt radiosignālu uz ārpasauli. Nauru ir 55., Rietumu Kiribati savukārt 67. vietā. Latvija, starp citu, ir 303.

– Īsos vārdos pastāsti par startu Klusā okeāna vidū!

– Tagad, ar pāris nedēļu starplaiku uz to atskatoties, pirmais atmiņā ataust karstums… Dienā pie +40°C, naktīs apmēram +30°C… Un darbs pie aparatūras, darbs uz maiņām, nogurdinošs, bet tik aizraujošs! Kiribati ekspedīcijā izvirzīto mērķi, proti, sasniegt divdesmit tūkstošus sakaru, diemžēl nesasniedzām, dabūjām tikai 13 644 sakarus, jo daždien nebija elektrības, tātad nekādi sakari nesanāk. Kad jau otro reizi tās aptrūkās, mēs sarunājām ar vietējiem degvielas ģeneratoru un atkal varējām strādāt. No Kiribati bija grūti strādāt, jo vispār pasaulē bija slikti sakari saules aktivitātes un citu apstākļu dēļ. Vēl viens aspekts… Āzija ir vienā trasē ar Eiropu, un mēs nevarējām uztaisīt sakarus ar Eiropu, jo ēterā mums priekšā kā mūris bija japāņi. Bija arī brīdis, kad mani izsauca amerikāņi, tāpēc lūdzu eiropiešus un japāņus pagaidīt, kamēr es apstrādāšu Ziemeļamerikas signālus.

Vairāk lasiet piektdienas, 11. oktobra, laikrakstā ŠEIT=> 

Komentāri

  1. Es visu laiku domāju, kā vēl sauc loderus..izrādās-radioamatierisms….. tika finansēts gan ceļš, gan uzturēšanās…Jūs strādajiet,, strādajet! Par minimalku…Te redz rādioviļņus Kaboverdē ķer:DDD Es ir gar zēm….

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.