Kad valsts un vietējās ziņas ar dienu kļūst dramatiskākas, tu pirmajā brīdi paliec nervozs, bet pēc tam pierodi. Viss negatīvais katru dienu tik ļoti gāžas pāri, ka paliec nejūtīgs un vēsā mierā noklausies, kam nauda atņemta, kurš no amata atkāpies un kam tas vēl stāv priekšā. Jo ar ko gan vēl cilvēku Latvijā varētu pārsteigt?! Bail piesaukt, bet – ja nu vienīgi ar karu…
Pirmdien "tīmeklī" bija lasāmas divas atšķirīgas ziņas – Labklājības ministrijas secinājums, ka valstī trūcīgo personu skaits nepieaug, jo raugi, ja janvārī 454 pašvaldības ziņojušas par 48 700 trūcīgajiem, tad jūnijā 428 pašvaldības – par 44 300… Ar piebildi, ka par trūcīgu ģimeni var uzskatīt tad, ja pēdējo triju mēnešu ienākums uz katru ģimenes locekli nepārsniedz 50% no valstī noteiktās minimālās algas (un vēl virkne nosacījumu – ja nav naudas uzkrājumu, vērtspapīru, citu īpašumu vai kredītsaistību utt.).
Vieni teic: krīzē. Otri – bedrē. Citi – dibenā (vai pat vēl prastāk…) Un tomēr – joprojām Latvijā, savā mīļajā «Greizo Spoguļu karaļvalstī»!
Nav jau nekāds noslēpums – Latvijā ir krīze, un liela daļa īstai valstij piedienošo funkciju (lai tā vispār varētu saukties par valsti) pašlaik tā knapi, knapi izdodas pildīt. Pustukšās kases dēļ, kā saka, uz puņķiem turas ne tikai mūsu medicīnas sistēma, bet arī Latvijas izglītības, iekšlietu un aizsardzības nākotne ir miglā tīta, jo vien no starptautisko aizdevēju izpratnes un iecietības atkarīga. Bet šo iecietību mūsu varas pārstāvjiem, ai, kā patīk pārbaudīt un demonstrēt tik ierasto nespēju vienoties!
Dažkārt tautā saka, ka neesot ļaunuma bez labuma. To gribētos attiecināt uz problēmām, kādas radās piensaimniecībā, kad pārstrādes uzņēmumi krasi samazināja piena iepirkuma cenu.
Pat pēc neliela izbrauciena no valsts atgriešanās vienmēr ir satrauktu gaidu pilna. Kā mājās? Kā palicējiem darbiņā? Kā valstij klājies? Tagad līdzās priekam par to, ka nekur nav tik labi kā mājās, nākušas arī cerības, ka kaut kas taču varētu būt vērsies uz labu… Bet ziņas vēsta ko citu…
Izmaiņas valstī skar arī alkohola tirdzniedzību. Proti, Saeimā atkal tiek cilāts jautājums par zaļo gaismu alus tirgotājiem.
Pavisam nemanot, kā jau tas nereti gadās, man iesākās jauna aizraušanās: sāku fotografēt Tukuma pagalmus. Protams, pilsētas vecajā daļā, kur jūtama vēstures elpa, kur dažs pagalms savā gleznieciskumā neatpaliek no Venēcijā, Romā, Florencē, no Francijas ciematiņos un daudzviet citur pasaulē redzētā. Viens ir bezgala romantisks pavasaros, kad ceriņi sazied, otrs – rudenī, kad veco ēku sienas krāšņi rotā ugunīgas mežvīteņu virtenes. Vēl kāds izceļas ar… pārsteidzošu, oranžā krāsā nokrāsotu verandiņu, cits – ar violetiem vārtiņiem, ar košu puķu dobi, ar garumgaru, trijām kārtīm atstutētu veļas auklu, uz kuras vējā, piedurknes jautri plivinādami, dejo krekli, plīvo palagi, lakatiņi, brunči… Romantika!
Kad pienāk kārta uzrunāt lasītājus redakcijas slejā, ir divas iespējas – runāt par kaut ko skaistu vai izlikt uz papīra prātā ienākušās riebeklības. Ziniet, ir tādi brīži, tad gribas tā īsi un konkrēti pateikt visu par šodienas situāciju.
Kā stāsta zinātāji, pēdējo mēnešu laikā viens pēc otra savus atklāšanas svētkus piedzīvojuši nelegālo mājražotāju iestādījumi jeb tautā sauktās točkas. Tie, kuri labajos gados bija izvērtējuši, ka risks (kaut arī neliels, bet tomēr) tikt pieķertam un sodītam īsti neatmaksājas, nu, saoduši vieglas peļņas kārdinošo smārdu, atkal ķeras klāt vecajam rūpalam. Ko tur liegties – daudz ir tādu klientu, kas savas dzīves grūtās dienas cenšas apslacīt ar paprāvu devu grādīgā!
Visskarbākie izteikumi šonedēļ veltīti veselības ministres ziņai par to, ka Zviedrija gatava pirkt Latvijā medicīnas pakalpojumus saviem iedzīvotājiem; raugi, tur esot garas rindas uz dažādām plānveida operācijām, tālab mūsu Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīca (TOS) gatava pakalpot. Ar iejūtīgu piebildi – "šobrīd arī Latvijā ir garas rindas, taču cilvēki nevar atļauties veikt operācijas, jo nav naudiņas, ko samaksāt, bet ārsti sēž un gaida…"
Valsts drebelējas kā…, nu labi, izteiksimies pieklājīgi – kā iesācēja virvesdejotāja. Tik maz pietrūkst, lai tā virpuļu virpuļiem nogāztos starptautiskās burzmas ieskautā tumsā. Iespējams, ka "uz virves" to spēj noturēt vienīgi domu spēks, mūsu visu – patriotisko vai vismaz lojālo šīs valsts pilsoņu – kopēji radītā, lolotā un vienotā griba. Bet – kāda tur vienotība, ja atņem darbu, algu un vēl arī pensiju!? Kāda vienotība, ja uz šī fona kādam gadījusies lielā iespēja (jauna vietiņa un amatiņš ar salīdzinoši neknapu aldziņu)!?
