Kā klājas uzņēmēj?

No 21. oktobra sākusies mājsēde. Kā izdodas nodrošināt darbu jauno ierobežojumu apstākļos?

Evija Baumane (direktores vietniece mācību darbā Zemgales vidusskolā):

– Pēc divu nedēļu brīvlaika, sākot ar vakardienu, tāpat kā visā valstī, arī mūsu skolā, ievērojot visus nepieciešamos drošība pasākumus, mācības klātienē atsāk 1.-3. klašu skolēni. Manos darba pienākumos un darba procesā būtisku izmaiņu nav. Jāatzīst, ka šobrīd ir grūtāk plānot mācības, jo daļa skolēnu mācās klātienē, daļa – attālināti. Lielāka uzmanība jāpievērš tam, lai skolēni pieslēgtos tiešsaistes stundām un iesūtītu darbus. Novērtēju digitālo rīku priekšrocības ātrai un veiksmīgai komunikācijai ar kolēģiem un skolēniem. Izmaiņas skolā notiek nemitīgi, sekojot arī līdzi epidemioloģiskajai situācijai. Autobusi ir pakārtoti pa maršrutiem un tā, lai pēc iespējas mazāk būtu jāizmanto sabiedriskais transports. Daudzus bērnus uz skolu nogādā vecāki. Runājot par masku lietošanu, kas ir obligāta gan klasēs, gan ārpus tām, gribētos teikt, ka pie tām gan pedagogi, gan skolēni jau ir pieraduši.

Solvita Zvirgzdiņa (veterinārārste):

– Manā darbā nekas daudz nav mainījies, jo mēs – vetārsti – esam tāpat kā ātrā palīdzība, tikai – dzīvniekiem. Protams, ka ir jāievēro epidemioloģiskie noteikumi – roku dezinfekcija, masku lietošana un noteiktais cilvēku skaists uz kvadrātmetriem. Pie mums var ienāk divi cilvēki, bet pārējiem gan ir jāpagaida ārpusē. Zinu, ka citās praksēs viss notiek pēc pieraksta. Bet es pieņemu pacientus savā darba laikā pēc dzīvās rindas principa, jo es nevar paredzēt, cik laika man katrs pacients aizņems. Darba laiks man arī nav mainīts, dažbrīd ir pat tā, ka sanāk strādāt arī pēc tā beigām.

Reinis Duksītis (sporta kluba «Slampe» treneris):

– Sports kopumā ir ietekmēts jau kopš tās dienas, kad jau vairāk nekā pirms gada Latvijā tika izsludināts ārkārtas stāvoklis. Un kopš tā brīža arī mūsu sporta kuba darbs ir ļoti apgrūtināts. Sākot jau ar to, ka florbols ir sporta veids, kas ir jāspēlē zālē – iekštelpās un nav paredzēts āra apstākļiem. Šo laiku – kopš  2020. gada septembra – mēs zālē esam trenējušies vienu mēnesi – šī gada septembrī, pārējo laiku mēs ar bērniem esam trenējušies laukā. Sākot ar jaunāko grupu, kurā sporto 5 līdz 7 gadus veci jaunieši (35 bērni), un beidzot ar lielāko grupu – līdz 18 gadiem. Lai varētu realizēt kvalitatīvāku treniņu procesu, ar vecāku iniciatīvu šī gada martā uztaisījām āra florbola laukumu. Pirms tam mēs trenējāmies stāvlaukumā, un tas nebija šķērslis, ja ārā ir -15°C grādi – laukumu paši kopā ar vecākiem tīrījām un turpinājām sportot. No  pavasara līdz pat augustam treniņa apstākļi bija pat normāli, jo mums bija ne tikai viss nepieciešamais inventārs, bet arī pašiem savs laukums. Bet tā mēs līdz šim esam dzīvojuši – pa lietiem, krusām un lieliem karstumiem – esam piedzīvojuši visus iespējamos laika apstākļus. Vienu brīdi bija tāds depresīvs periods, kad domāju, ko un kā darīt tālāk, bet nu esmu sapratis, ka pašam ir jābūt kreatīvam un ir jādomā, kā pielāgoties un kā veicināt bērnos tik nepieciešamo kustību prieku. Lielākiem bērniem, kas ir jau pieredzējuši sacensības, šajā laikā ir ļoti grūti noturēt motivāciju. Jā, viņi grib spēlēt, viņi grib sacensties ar citiem bērniem… Bet šobrīd ir tā, ka mēs tikai trenējamies un trenējamies… Šogad bijām jau saplānojuši pirmās sacensības, nūjas un formas ir sapirktas, bet atkal viss apstājās… Esam atkal tieši tajā pašā punktā, kur pirms gada. Ko tālāk? Jā, teorētiski varēt strādāt «Zoom» platformā, ko daži treneri arī piekopj. Bet strādāt attālināti ar bērniem nav nopietni, jo viņi ļoti ātri zaudē uzmanību un tas nav produktīvi. Es ļoti ceru uz to, ka nebūs tāda ziema kā iepriekšējā gadā, jo – vēlreiz atgādinu – florbols nav paredzēt spēlēt ārā un kur nu vēl ziemā, sniegā. Vai lielos mīnuss grādos novadīt treniņu ir iespējams? Ir, bet tam nopietni ir jāgatavojas gan bērniem, gan vecākiem. Ceram, ka pēc mājsēdes bērni varēs trenēties zālē… Protams, saprotu arī to, kāda situācija ir valstī, cik daudz ir slimnieku un ka nevēlamies riskēt ar vēl vairāk saslimušo, bet tomēr vēl ceram, ka bērniem būs normāli apstākļi, lai varētu trenēties. Vēl gribēju piebilst, ka ļoti būtiski šajā brīdī, cik sportiskās aktivitātes ir svarīgas katrā ģimenē, jo šis ir tas laiks, kad bērnam ir ļoti viegli apsēsties pie datora, pazaudēt saikni ar realitāti, pie viedierīcēm pavadot vairākas stundas… Šobrīd daudz kas ir atkarīgs tieši no vecākiem.

Inga Alle (fotogrāfe):

– Šobrīd atļauts fotografēt tikai dokumentiem un bezmaksas reklāmas foto juridiskām personām. Diemžēl nekas no tiem neatbilst manam profilam, kas vairāk ir ģimeņu un personīgās fotosesijas un kāzas. Tādēļ mans darbs – vismaz līdz 15. novembrim – ir apstājies pilnībā. Man ir arī pašai sava foto studija un līdz oktobrim, kad foto sesijas bija atļautas, es arī tur strādāju, protams ievērojot visus noteikumus – savā studijā varēju uzņemt divus cilvēkus. Jā, vasarā viss notika ārā un es ierobežojumus neizjutu. Arī rudens bija darba pilns – līdz pat oktobrim, kad viss tika aizvērts. Bija jūtams, ka cilvēki ļoti grib izrauties no visa un iemūžināt mirkļus… Es jau saprotu, ka daudzus mēnešus viss bija slēgts, cilvēki pat Ziemassvētkus nebija paspējuši iemūžināt, tad nu tagad ķēra momentu. Arī es pēc ierobežojumiem atsāku stādāt tikai jūnijā. Ko tagad? Pieņemu jau pasūtījumus uz Ziemassvētku foto sesijām, bet es jau nevaru nemaz pateikt, vai tas būs iespējams. Jo, diemžēl, ņemot vērā augstos saslimstības rādītājus,… iespējams, ka nebūs mums labvēlīga scenārija.

 

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.