Mērķis, kas no skolas sola aizved līdz profesijai

Pirms 20 gadiem – 2000. gada 24. martā – mūsu laikraksta pirmajā lappusē bija skatāms foto ar trim jauniešiem, Tukuma Raiņa 1. vidusskolas audzēkņiem Karīnu Kizjakinu, Valdi Veseru un Elīzu Kalniņu, kas togad piedalījās valsts ķīmijas olimpiādē. Elīza Kalniņa tika atzīta par labāko eksperimentētāju 12. klašu skolēnu grupā un balvā ieguva portatīvo gāzes degli, savukārt Karīnai Kizjakinai un Valdim Veseram, kas arī guva panākumus, lielākie olimpiāžu sasniegumi vēl bija tikai priekšā. Vai un kā izcilās ķīmijas zināšanas ir ietekmējušas viņu dzīvi, vaicājām Elīzai un Valdim, savukārt Karīnas stāsts vēl sekos.

Viss sākās ar eksperimentiem      

Valdis Vesers, kas nu jau 15 gadus strādā par ekspertu Valsts tiesu ekspertīžu birojā, pārstāv tos Tukuma Raiņa ģimnāzijas (agrāk – Raiņa 1. vidusskolas) audzēkņus, kas ar savu centību un ķīmijas skolotājas Ludmilas Reimates prasmīgu vadīti, sasniedza virsotnes. Tieši Valdis 2001. gadā aizsāka šīs skolas panākumus ķīmijā pasaules mērogā, kurus gadu pēc gada turpināja Karīna Kizjakina, Edgars Jēčs, Agris Bērziņš un Jānis Jermaks. Visi ķīmiķes un skolotājas Ludmilas Reimates audzēkņi un savas jomas profesionāļi.

“Interese par ķīmiju man sākās bērnībā, pareizāk, nevis tieši par ķīmiju, bet gan par dažādiem eksperimentiem. Lai arī manā ģimenē nav neviena, kas darbotos šajā jomā, mums patika visiem kopā taisīt dažādus eksperimentus, bet tie bija saistīti vairāk ar sadzīvē pieejamām vielām. tas arī nemanot ievirzīja šajā jomā. Turklāt man arī ļoti patika lasīt grāmatas par šādiem eksperimentiem ķīmijā un fizikā, tāpēc loģiski, ka pamatskolā šī interese turpinājās,” stāsta Valdis Vesers, kuru aicinājām atcerēties viņa bērna un jaunības gadu interesi par ķīmiju.

Pasaules olimpiādē – bronzas medaļa

2001. gadā Valdis Vesers bija viens no četriem Latvijas komandas dalībniekiem 33. pasaules ķīmijas olimpiādē, kas notika Mumbajā Indijā: “Šī olimpiāde, protams, bija liels notikums, jo Indija ir neparasta zeme klimata un dažādu tradīciju ziņā, turklāt tas bija arī mans pirmais ārzemju brauciens, ja neskaita Lietuvu un Igauniju. Komandā bijām četri cilvēki, un mums bija līdzi bija mentori no Izglītības un zinātnes ministrijas. Atceros, pavadījām tur, šķiet, dienas desmit vai pat vairāk – katram bija piesaistīts kāds vietējais cilvēks, notika arī ekskursijas, bet vieni paši nekur daudz apkārt staigāt nevarējām. Olimpiādē bija teorētiskās un praktiskās daļas uzdevumi. Bronzas medaļa noteikti bija pārsteigums, uz kādu nebiju cerējis –  man pašam gandarījumu radīja jau pati nokļūšana šajā olimpiādē. uz panākumiem necerēju arī tāpēc, ka teorētiskajā daļā tik labi nemaz neveicās – uzdevumi bija daudzkārt sarežģītāki par tiem, kas bija valsts olimpiādē, nemaz nerunājot par skolas programmu.

Eksperimenti pabīda ķīmijas virzienā

Nelielo rakstiņu toreiz, pirms 20 gadiem, mūsu laikrakstā parakstīja olimpiādes dalībniece, kas tika atzīta par labāko eksperimentētāju starp divpadsmitajiem Elīza Kalniņa (šobrīd Deģe). Pašai gan fakts par autorība, kā arī precīzi iespaidi par olimpiādi pēc šiem gadiem jau gana labi piemirsušies. “Iespējams, bija jālemj par to, kuram rakstīt, un tā kā piedalījos arī latviešu valodas olimpiādēs, gan jau kaut kādā brīdī tika izlemts, ka tā būšu es. Bet, ja godīgi, tagad uz to skatoties, īsti nemaz neatceros.” Savukārt par olimpiādi Elīza atceras to, ka bijis gana interesanti un, ļoti iespējams, tas tādēļ, ka tik atšķirīgi no skolā mācītā, kur tomēr galvenais ir teorijas apgūšana, mazāk vietas praktiskiem darbiem. “Man šķiet, ka tas viss, kas notika olimpiādē, mani arī pabīdīja, lai pēc skolas tomēr izvēlētos ķīmijas virzienu, jo pirms tam vēl svārstījos.” Proti, pateicoties labiem rezultātiem olimpiādēs, Elīzai bija iespējas bez iestājeksāmeniem tapt uzņemtai biologos, tāpat – mediķos. Svārstīties tāpat sanācis arī starp augstskolām: “Latvijas universitātē tikko bija atvērusies farmācijas fakultāte, bet daudzi man teica, ka, visticamāk, tajā vēl nav izveidojusies tik laba teorētiskā un zināšanu bāze. Savukārt, kad izvēle krita par labu ķīmijai – secināju, ka Latvijas universitātē vairāk koncentrējas tieši uz teoriju, Rīgas Tehniskajā universitātē – praktisko darbu, un tā arī es paliku pie RTU.»

Uzreiz pie darba

Tukumniekiem tolaik iespējas tikt augstskolas kopmītnēs praktiski nebija – tās piešķīra studentiem, kas nāca no tālākām Latvijas pilsētām. Attiecīgi bija jādomā, kur Rīgā palikt un kā piepelnīties kādas nelielas istabiņas īrei. “Aizgāju RTU pie profesora Neilanda (Romāns Neilands. –  Red.) un tā arī pateicu, ka gribu strādāt – ko man var piedāvāt? Tā nu ko man lika, to arī darīju, jo, uzsākot studijas, man nebija ne mazākās nojausmas, priekšstata, kas tad īsti un kā [ķīmiķim] jādara.” Vaicāta par jomu, kas pašai studējot šķita īpaši saistoša, Elīza skaidro, ka interese bijusi par zāļu vielām, tomēr tas drīzāk radies, jau studējot jau maģistratūrā, jo pirms tam apgūstamais bijis vairāk vispārīgs – ķīmija, ķīmijas tehnoloģija u.tml. Iegūstot bakalaura grādu, uzreiz atradusi arī darbu savā profesijā, ķīmisko vielu un ķīmisko produktu ražošanas uzņēmumā «Syntagon Baltic», ko nu ir pārpircis globālais koncerns un kas darbojas ar nosaukumu «Ardena». Elīze tajā ir vecākā zinātniece.

Vairāk lasāms 17. aprīļa laikraksta numurā ŠEIT=>

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.