20. janvārī, jaunās telpās Tukumā tika atklāta apgāda «Zvaigzne ABC» grāmatnīca. Pēc tam, kad pedagogi, bibliotekāri un grāmatu tirgotāji bija vēlējuši sadarbības partneriem izdošanos, par augstajām PVN likmēm, dārgajām un smagajām skolas grāmatām, kā arī aplamo mūsu valsts politiku runājām ar apgāda valdes priekšsēdētāju Viju Kilbloku.
– Kad pirms pieciem gadiem Tukumā atklāja grāmatnīcas iepriekšējās telpās, jūs teicāt, ka gribētu arī mazu pagalmiņu pasākumiem. Tagad blakus viss Katrīnas laukums. Vai esat apmierināta ar šo izvēli?
– Esmu ļoti priecīga, ka izdevās nosolīt šīs telpas, jo iepriekšējās bija grūti darbiniekiem un pircējiem, jo grāmatas nebija pārskatāmas. Šeit daudzas ir ar sejiņām pret pircēju, šeit ērti piebraukt; varbūt tiešām laukums būs tik dzīvs, ka būs arī pasākumi. Mēs labprāt uzņemam pie sevis ciemiņus, jo grāmatnīca ir kultūras vieta.
– Kā vērtējat šī brīža situāciju grāmatu izdošanā? Vai tikšanās ar Prezidentu viesa kādu cerību par PVN iespējamo samazināšanu?
– Kad izdevēji, grāmatu tirgotāji un tipogrāfijas piketēja pie Saeimas ar simbolisko grāmatu sārtu, tad Godmaņa [premjers Ivars Godmanis] teikums bija: "Tikai nededziniet, martā PVN pārskatīsim!" Šobrīd to neviens vairs nesola. Bet pie saprātīgas valdības un politikas tas būs jādara, jo pat milzīgajā Anglijā ar neaptverami lielu angļu valodas grāmatu tirgu noteikti 0% šī nodokļa, jo uzskata, ka grāmatas lasīšana ir atbalstāma.
Latvijā lasīšanas prasme skolu jaunatnes vidū, vecuma grupā no 5. līdz 9. klasei, ir ļoti bēdīgā situācijā, īpaši zēnu vidū. Speciālisti saka, ka tas ļoti negatīvi ietekmē dažādu mācību priekšmetu, īpaši – dabas zinību, apguvi. Ja bērni nespēj lasīt, viņiem ir sliktākas sekmes un sliktāka konkurētspēja. Esam ieviesuši īpašu lasīšanas programmu «Zēni balso par» un rādām grāmatas, kuras būs interesanti lasīt, jo ar lasīšanas prasmi veidojas domāšana, fantāzija, analīzes spējas
– Izdevējiem pārmet, ka grāmatām ir skaisti vāki, dārgs papīrs, tāpēc cena uzkāpusi debesīs, tāpēc izdevējiem – lielā peļņa. Varbūt var iespiest lētāk?
– Kubā redzēju «Mazo princi» kā avīzi. Ja valsts ekonomika pilnīgi putēs, varbūt arī nāksies avīzes formātā grāmatu izdot. Bet esam daudz darījuši, lai būtu lētākas grāmatas, piemēram, ķengurgrāmatas (neliela formāta, brošētas) šobrīd nopērkamas pat par latu. Bet, kas attiecas uz cenām, grāmatas Latvijā ir vienas no lētākajām.
– Grāmatu izdevējiem pārmet lielu peļņu.
– To saka tie, kas lasa Lapsas sarakstus, vai ne? (Žurnālista Lato Lapsas katru gadu publicētajā miljonāru sarakstā minēts arī V. Kilblokas vārds. – Red.)
– Arī interneta komentāros pēc grāmatnieku akcijas daudzi pārmeta izdevējiem par dārgajām grāmatām.
– Grāmata, tāpat kā kolas pudele, šampūns vai maize, ir prece. Tā ir jārada, izejvielas jānopērk un jāpārdod. Mēs neesam bezpeļņas vai budžeta organizācija; mēs, tāpat kā jebkurš cits uzņēmums, nevaram strādāt bez peļņas. Ja tās nebūtu, nebūtu jaunu grāmatnīcu un grāmatu. Gadā Zvaigzne ārštatā nodarbina ap 700 cilvēku, štatā – gandrīz 400, nodokļos nomaksā 1,8 miljonus latu. Ja no tās kaut puse atgrieztos bibliotēkām un skolām grāmatu iepirkumam, būtu ļoti labi. Grāmata nav bez vērts un bez maksas.
– Vislielākās diskusijas sabiedrībā allaž bijušas par mācību grāmatām. Kāpēc nevar tās ražot vieglākas?
– Kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā mācību grāmatām noteikts svars, tāpēc tās dala pat četrās daļās. Latvijā šāda normatīva nav. Ir nosacījums, ka bibliotēkā tai jākalpo trīs, četrus vai piecus gadus. Turklāt bibliotekāri negrib, ja grāmatu dala. Eksperimentālā kārtā kultūras vēsturi izdevām krāsainu cietos vākos, pēc tam – brošētu, mīkstajos vākos un uz avīžu papīra. Varbūt ar citām jādara tāpat, bet tad vienam klasē būs dārgākā, krāsainā, bet otram – lēta un melnbalta.
– Bet kā tad igauņi tiek galā?
– Viņi grāmatu dala. Grūtības ir, jo tas jāsaskaņo ar stundu skaitu. Šo normatīvu izpētījām un izveidojām jaunu standartu «Nāc!». Nu cenšamies svara prasības ņemt vērā, piemēram, ar vieglākiem vākiem.
– Pārmetumi ir arī par augsto mācību grāmatu cenu.
– Tā nav izdevēju problēma. Mums jāuztaisa grāmata atbilstoši prasībām – izturībai, sanitārajām normām, papīra kvalitātei. Problēma ir pilnīgi cita – vecākiem nebūtu grāmatas jāpērk, bet mums vienīgajiem visā Eiropā valsts dod skolām tik mazu naudu to iepirkumam. Tā ir valdības bezkaunība. Tagad dzirdam, ka bijuši trekni gadi, bet katru gadu Izglītības un zinātnes ministrija prasīja budžeta palielinājumu mācību grāmatām, taču vienmēr to nogrieza. Tikai pagājušajā gadā iedeva nedaudz vairāk naudas. Taču fiziskais naudas apjoms grāmatu iepirkumam nav mainījies no 1994. gada, lai gan valstī viss ir mainījies – cenas, skolēnu skaits utt.. Igaunijā, Lietuvā, Krievijā, Polijā naudas šim mērķim ir, mums – tikai treknie gadi.
– Problēma tā, ka nereti grāmatas maina pat reizi pusgadā – nāk jauns skolotājs, kurš māca pēc citas grāmatas. Un atkal vecākiem tās jāpērk.
– Kā grāmatu izdevēji nevaram ietekmēt ne skolu, ne skolotāju darbu un viņu izvēli. Mēs varam tikai informēt par to, ko esam radījuši. Ir rajoni, kur metodiskās apvienības analizē piedāvājumu, skolu vajadzības un izlemj, kādas grāmatas iepirks un nemainīs četrus gadus. Tā strādā Aizkraukle un arī citi. Tas ir tikai izglītības iestāžu darbs, skolu direktoru, mācību pārziņu kompetence. Ja skolotājs atzīst, ka ar skolas izvēlēto grāmatu nevar sasniegt mērķi, piemēram, iemācīt angļu valodu, viņam jārunā ar skolas vadību un noteikti ar vecākiem. No mūsu viedokļa – ir ļoti slikti, ka nav pasūtījuma un ka nezinām, cik grāmatu vajadzēs. Lietuvā un Igaunijā jau martā ir skaidrs, ko skolas iepirks, un tikai tad izdevēji šo produkciju atbilstoši pasūtītajam laiž klajā. Esam aicinājuši skolas laikus pasūtīt grāmatas, bet tās saka, ka to nevar darīt, jo nezina, cik būs naudas – no valsts, pašvaldības. Taču, savācot un nodrukājot lielāku tirāžu, grāmata iznāktu lētāka. Nav pareizi, ka skolas nezina, ar ko rēķināties.
– Zināms, ka pēc normatīvajiem dokumentiem skolēnam mācību gada noslēgumā jābūt sarakstiņam, kuras grāmatas vasarā jānopērk.
– Nav tādu dokumentu, kas to nosaka. Šie saraksti ir pretlikumīgi, un tādi tie vienmēr ir bijuši. Tie sākās 90. gadu vidū, kas skolā pietrūka kāda ārzemju mācību līdzekļa, iepirktās angļu valodas, kas vecākiem bija jāmeklē. Pakāpeniski saraksti kļuva garāki un garāki. Un tad IZM pateica, ka saraksti jāiedod maijā, tādējādi tie kļuva legāli. Bet tie nevar būt obligāti; ko tādu var vecākiem ieteikt tikai ar viņu pašu piekrišanu, piemēram, par ieteicamo literatūru.
Mūsu darbam nevajadzētu būt saistītam ar ģimeņu budžetiem. Visi, arī IZM, zina, kāda ir Eiropas sistēma – valsts nosaka standartu un skolēna grozā ieliek atbilstošu finansējumu. Jo pēc Bērnu tiesību konvencijas visiem mācību materiāliem pamatskolas līmenī jābūt bez maksas un Latvija šai konvencijai ir pievienojusies. Turklāt LR Satversme un Izglītības likums nosaka, ka pamata un vidējā izglītība Latvijā ir bez maksas.! Visus šos gadus par to runāts, bet valsts to ignorē. Patiesībā grāmatas būtu jāiepērk mācību iestādei; tai arī būtu jāvērtē, kuram izdevējam tā ir lētāka, kuram labāka un kurš autors pieņemamāks. Mēs izveidojam mācību līdzekli atbilstoši standartam, bet to, kā to izvēlēsies, vairs nevaram ietekmēt.
– Ko jūs ieteiktu lasītājiem darīt krīzes apstākļos? Protams, var iet uz bibliotēku, bet arī to grāmatu mājas gribas.
– Kooperēties. Zinu, ka tā dara pensionāru grupiņas – pērk vienu grāmatu un pa kārtai lasa. Veidojas Lasītāju klubiņi, kur cilvēki mainās ar grāmatām. Kas attiecas uz mācību grāmatām – skolai būtu jāmobilizē līdzekļi, jārunā ar izdevējiem par cenām, lielāka daudzuma pirkšanu, jāizmanto atlaides, turklāt tas jādara laikus – līdz maijam.
