Fotogrāfija, kas palīdz atgriezt mirkli un emocijas

Sestdien, 19. aprīlī, galerijā «Durvis» tika atklāta tukumnieka Uģa Grantiņa fotoizstāde. Galerijā viņš savus darbus rādīja pirmoreiz un, vaicāts, kā pats tos vērtē, atzina, ka viedokļu izteikšanai ļauj vaļu skatītājam. Un piebilda, ka visas fotogrāfijas ir kāda mirkļa redzējums, nevis ilgi meklēts kadrs.

Sestdien, 19. aprīlī, galerijā «Durvis» tika atklāta tukumnieka Uģa Grantiņa fotoizstāde. Galerijā viņš savus darbus rādīja pirmoreiz un, vaicāts, kā pats tos vērtē, atzina, ka viedokļu izteikšanai ļauj vaļu skatītājam. Un piebilda, ka visas fotogrāfijas ir kāda mirkļa redzējums, nevis ilgi meklēts kadrs.

Dienu iepriekš, izstādes tapšanas laikā, ar autoru runājām gan par fotografēšanu, gan par viņa dzīves redzējumu un filozofiju. Tieši tā lielā mērā ietekmējusi to, kas nobildēts.

Kad un kāpēc sākāt fotografēt?

– Draugs man pārdeva fotoaparātu «Smena 8M» un teica, ka tas esot labs; arī filmiņas attīstīšana būšot vienkārša – vispirms tā jāieliek attīstītājā, pēc tam fiksāžā un gatavs. Es tā arī izdarīju, tikai attīstītāju neizlēju, un tam pa virsu uzlēju fiksāžu. Nekas nesanāca, varbūt daži kadri, bet āķis bija lūpā. Toreiz man bija kādi 13 vai 14 gadi. Pēc tam sāku, kā tagad saka, apgreidoties – nopirku «Smena 21» ar automātisko pārvilkšanu, pēc tam – vecu «Zenītu». Visas grāmatas, ko varēju atrast, par šo tēmu izlasīju. Tad mani iepazīstināja ar Vītolu (fotogrāfs Jānis Vītols, «Neatkarīgo Tukuma Ziņu» žurnālists un fotogrāfs – red.), kurš tolaik strādāja Lauktehnikā. Viņš man deva dažādus darbus. Atceros, bija jābildē tehnologu vakars Kandavas tehnikumā vai kāzas, uz kurām pats nevarēja vai negribēja braukt – ja viņš bildēja Tukumā, es braucu uz tālajiem galiem.

Kurā brīdi sapratāt, ka fotografēšana būs kaut kas pamatīgāks par parastu skolas gadu aizraušanos?

– To sapratu, kad atsāku fotografēt, jo līdz armijai to darīju, bet pēc tam vairs ne – sākās mākslinieciskais gavēnis, palaidņa dzīve. Bet fotografēt gribēju… Tolaik ārzemju fotoaparātus varēja dabūt tikai komisijas veikalos; man tādu gribējās, bet kredītus vēl nedeva. Godīgi runājot, siekalas tecēja… Reiz, kad darbam pirku smago mašīnu, lombardā par 50 latiem nopirku «Canon» filmu aparātu. To naudu tiešām atrāvu no sirds… Tad arī sapratu, ka šī vecā sajūta, tas āķis ir atgriezies. Un tā sākās – kad viens aparāts vai objektīvs bija sevi izsmēlis, pirku labāku. Visu naudu, ko nopelnīju, saliku aparātos. Patiesībā – ar to darbu, ko daru ikdienā, tam nemaz nepietiktu.

Tomēr fotografēšanu neesat izvēlējies par pamatnodarbošanos?

– Tā ir mana nodarbošanās. Es ar to arī pelnu, piemēram, fotografējot kāzās, pasākumos, lai gan patiesībā tam vairāk tērēju nekā pelnu. Tas ir līdzsvars ikdienas darbam ar atkritumiem (U. Grantiņa uzņēmums nodarbojas ar šķiroto atkritumu savākšanu. – red.). Kā tāda narkotika, nē, labāk – līdzsvars.

Kad braucat bildēt, tad braucat kā uz darbu?

– Nē, kā uz meditāciju. Nebraucu bildēt kādu konkrētu bildi, nebraucu ar konkrētu mērķi, vienkārši ņemu fotoaparātu un vēroju.

Bet, kad braucat, piemēram, "uz putniem", tad taču ir mērķis?

– Braucu zinot, ka būs putni, bet nezinu, vai kaut ko nofotografēšu. Reizēm noķeru pavisam ko citu. Vispirms jāredz situācija, tikai tad var zināt, kas sanāks. Vai arī saprast, ka nekas nesanāks.

Vai tas ir cits Uģis, kas bildē kāzās, un tas, kurš tver mirkļus dabā?

– Nē. Viens un tas pats. Arī kāzās man ir svarīgs rezultāts, nevis pelnīšana. Svarīgi, lai man patiktu, tāpēc mēģinu iejusties šo cilvēku radītajā procesā. Šajā izstādē ir viena bilde no kāzām – ar emociju; tajā priekšplānā ir bērniņš, bet fonā kāzinieki. Tādas bildes mani priecē, jo ir nesamākslotas. Protams, ir standarti – pirmais valsis, mičošana, taču katrā reizē var kaut ko jaunu ieraudzīt.

Tātad jūs cenšaties padarīt to brīdi priekš sevis interesantāku?

– Jā. Reizēm gan domāju – varbūt kāds nesapratīs. Bet man patīk, ja kāzu dienā nav skriešanas, nav viss saplānots pa minūtēm, ka cilvēki var būt brīvi un var to izbaudīt.

Izliekot bildes, teicāt, ka, fotografējot dzīvnieku, vajag skatīties viņam sejā, nevis uz viņu no augšas.

– Tā ir ar jebko – cilvēku, dzīvnieku, zāli. Svarīgi redzēt, sajust, ko bildē, nevis uz to raudzīties no augšas. Piemēram, zemi. Kad braucu uz laukiem, domāju – kāds brīnums, ka mums vispār šajā zemē atļauts dzīvot. Iedomājieties, ja būtu tuksnesis… Bet mums ir pauguri, meži, lauki… Kāds saka, redz, cik man skaista māja, bet patiesībā – ko darītu, ja nebūtu skaistas vietas, kur māju celt? Un kas tad to skaistumu dabā rada? Māja?

Bet, gadās, redzi skaistu skatu, nofotografē, bet galarezultātā izskatās plakani un to mirkļa emociju nemaz nav.

– Tādi brīži ir, bet bilde var atsaukt emocijas un varu tajā brīdī atgriezties. Ir gadījies redzēt foršu skatu, bet – bez fotoaparāta. Ko darīsi? Neko. To mirkli ierakstu savā atmiņā un vēlāk paskatos kā uz bildi. Nevajag pārdzīvot, ka kāds kadrs neizdodas, tikai jāmēģina tas atcerēties, tad emocijas uzjundīsies. Piemēram, cilvēks taču zina, ka vasarā būs silts. Un viņam nevajag, lai silts ir katru brīdi, pietiek ar apziņu, ka reiz būs vasara un būs silts.

Vai ar bildēm cenšaties tieši uzrunāt skatītāju?

– Nē. Ļauju vaļu katram pašam izdarīt secinājumus, jo katrs saprot savādāk un vērtē pēc savas pieredzes. Vienam zirgs liksies noskumis, vienam – dejojošs. Un es nevaru stāvēt klāt un teikt, paskatieties, tas zirgs ir priecīgs. Tāpat ar laiku – cilvēks saka – drūms, bet var uz to visu paraudzīties savādāk – ja līst, var sēdēt istabā, lasīt grāmatu. Un lasīšanai taču laiks ir labs.

Varbūt esam lieli pīkstētāji?

– Visi mēs tādi esam. Tā vietā būtu jāskatās uz to, kas ir, nevis uz to, kā nav. Diemžēl mēs nepriecājamies par to, kas ir – nopērkam jaunu mantiņu, bet jau pēc nedēļas esam to aizmirsuši un dzenamies pakaļ nākamajai.

Bet arī jūs gribat jaunu fotoaparātu, jaudīgāku objektīvu.

– Nu vairs nē, man ir viss nepieciešamais. Ja pērku jaunu objektīvu, zinu, kāpēc esmu par to gatavs maksāt tūkstoš latus. Un nevis tāpēc, ka tas būs krutāks nekā citiem, bet tāpēc, ka zinu, ko varēšu ar to izdarīt.

Bet ar labāku tehniku cilvēks sev atņem meklēšanas prieku. Var sēdēt mašīnā un ar objektīvu pievilkt klāt to, pēc kā ar parastu fotoaparātu vajadzēja iet un iet?

– Ar šito objektīvu nevar, tad vajag tādu, kas maksā tūkstošus sešus. Bet ar tiem grūti fotografēt, vajag statīvu.

Kā izvēlējāties, ko rādīt un ko ne?

– Pēc savām emocijām. Varētu izlikt portretus vien, bet negribu, lai izstādes apmeklētājs teiktu, redz, es pazīstu tur to cilvēku… Tad nāks uz izstādi kā uz vēlēšanām – eju meklēt pazīstamos: pēc principa – es viņu pazīstu, es par viņu balsošu. Es gribētu, lai bildes liek domāt.

Vai bildēs attēlotie cilvēki kaut kādā ziņā jums ir īpaši, nozīmīgi?

– Nē, vienkārši trāpījās, jo bija emocijas.

Izstādē ir gan krāsainas, gan melnbaltas bildes. Kā to nosakāt?

– Raugos, kā izskatīsies. Krāsas reizēm traucē, bet reizēm ir vajadzīgas, jo saliek akcentus… Piemēram, suns neizskatījās labi, jo krāsas noēda informāciju. Skatoties fotogrāfijas, cilvēkam nav jādomā par krāsām, bet gan par noskanu.

Tagad ar datora palīdzību iespējams bildes apstrādāt.

– Īsti vēl tādu glamūru neesmu iemācījies, bet bildes apstrādāju, teiksim, lai radītu kontrastu, krāsas piesātinājumu.

Vai tas nenoēd mirkļa pirmreizīgumu, jo tādējādi taču tiek sagrozīta īstenība?

– Apstrādātas izstādē ir tikai dažas bildes – kaut kas noņemts, sakombinēts. Ir tā, ka fotografēju Raw formātā, un tas rada jēlu attēlu, kas šā vai tā ir jāapstrādā – šur tur ir pārdedzis, šur tur pa tumšu vai pa gaišu.

Jūsuprāt, vai iespējams tāds sapņu mirklis? Tāds kadrs, ko ilgojies noķert.

– Nav. Esmu apzinājies, ka tādu mirkli nemaz nevēlos izdomāt un piedzīvot, jo, ko darīšu, ja tas piepildīsies? Es palikšu bez sapņa. Protams, ir bildes, kas galvā rodas, līmējas, dzimst idejas… Bet es arī zinu, ka ne visu var nofotografēt, jo ne viss ir tam domāts.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.