Sākusies vasara – lielais daudzo darbu laiks! Ilgi gaidītais siltums jau licis koši nosarkt zemenēm. Pļavās smaržo siens. Ziemāju lauki gatavojas ziedēšanai. Tūlīt, tūlīt ziedēs arī liepas un kartupeļi. Bezdelīgas čakli baro šīs vasaras pirmo perējumu. Stārķu ligzdās savus tievos kakliņus snaiksta pa divi, pa trīs stārķēni…
Vasaras Saulgrieži ir laiks, kad esam visciešākajā sasaistē ar Visumu, Radītāju, Dievu – kā nu mēs katrs to saucam. Augstākais Saprāts, kas nosaka visu un vada visus, šajā laikā visspēcīgāk izpaužas caur dabu, caur tās stihijām. Vasaras Saulgriežu stihijas – Uguns, Ūdens un Koks (Protams, mūs ietver un uztur pie dzīvības Gaiss, arī Metāls ir tepat, līdzās, taču šīs stihijas Saulgriežos vairāk uztveram kā pašsaprotamas). Kurš gan nezina latviešu tautas folklorā daudzinātās trejādības! Treji vārti saulītei, trejdeviņi žuburi – liepai… Tāpēc šoreiz – par trejām Saulgriežu stihijām.
Senie astronomiskie saulgrieži tikia 20 gadsimtā tika piesaistīti kristīgās baznīcas svētkiem, kuros godināja Jāni Kristītāju. Pirms tam tie latviešiem bija Saules godināšanas svētki, kuros pateicās latviskajām dievībām, izpildīja speciālus auglību veicinošus rituālus, sacīja paldies mūsu Zemei, Dabai.
Kāpēc – Mīlestība? Un kāpēc – beznosacījumu? Tāpēc, ka daudz kā cita mums šobrīd gluži vienkārši… nav! Nav drošības par tautas nākotni, nav paļāvības uz valsti un tās pārvaldītājiem, nav arī cerību, ka mūsu rītdiena būs labāka par šodienu…
Tā nav viegla nasta – uzņemties atbildību par to, kas ar Latvijas valsti notiks tuvāko četru gadu laikā! Tas nozīmē piedalīties vēlēšanās: doties uz savu vēlēšanu iecirkni; no visu partiju biļeteniem izvēlēties sev pieņemamāko; izsvītrot no saraksta “vecos vēžus", kas mainījuši vien “kulītes", bet ne tikumus…
Neatklāšu neko jaunu, sacīdama: mēs esam tādi, kādi esam. Viens gadiem ilgi cīnās ar mazdārziņa kaimiņu par vienas kopīgās robežvagas "taisnīgu sadali", un tā dēļ ir izstaigājis visas instances, pieprasījis, lai taču beidzot kāds visu nokārto – pagasta padome, policija, reakcija vai kāda cita institūcija. Cits caurām dienām dirn internetā, rakstīdams aizskarošus, apvainojošus, neķītrus vai apmelojošus komentārus par visu un visiem. Ja kādam šķiet, ka vārds nav ierocis, tas jau iepriekš parūpējies par citu, viņaprāt, iedarbīgāku ieroci. Vai gan citādi liepājniece, kas aizrādījusi jaunietei par spļaušanu uz ielas, būtu sadurta ar nazi? Vai varam būt droši, ka mūsu pilsētas jauniešu bariņiem, kas vakaros zvaigādami klīst pa ielām, kabatās ir tikai cigaretes, rokās – tikai enerdžaizeru skārdenes?
Un sākās tā ar pasakām! Jo notika Pasaku muzejā, bijušajā Lancenieku skolā Džūkstes pagastā. Viesus no tuvienes un tālienes ( Kandavas novada, Jelgavas, Bērzes, Tukuma, Sēmes u.c.) sagaidīja muzeja direktore Judīte Timma un viņas palīgi – latviešu tautas pasaku varoņi Zaķis, Lācis,…Protams, neiztikt arī bez žiperīgā un visur klātesošā vietējā Velna!
Laikā, kad visapkārt viss zeļ, plaukst, zied, vītero, čalo un staro, kad ir sajūta: Dievs apskāvis, silda un samīļo visu pasauli, svinam Mātes dienu.
Ir tik daudz iemeslu būt neapmierinātiem! Pensijas vairs netiek indeksētas. Pieaug "apkalpošanas izmaksas" arī tur, kur nekāda "apkalpošana" nav pieredzēta gadu desmitiem. Aizvien vairāk tautiešu atstāj savu etnisko dzimteni, Latviju ar skumjām nosaukdami par "Bēdu ieleju"…Skat, pat laiks kā sazvērējies: skopa saulīte, bargas salnas un ziemeļu vēji, vēji, vēji…
Par žogu krāsošanu šoreiz iedomājos ne tāpēc, ka pavasaris un talku laiks klāt. Šoreiz, redzot, kas notiek valstī, prātā nāk populārais bērnu grāmatu varonis Toms Soijers, viņa asprātīgi noorganizētā žoga krāsošanas akcija… Mēs taču atceramies, cik ļoti viņam to negribējās darīt! Un to, kā viņš veikli sadalīja krāsojamo žogu, katram draugam uzticot pa gabaliņam no nīstā pienākuma, arī vēl neesam aizmirsuši. Nu, vismaz daži. Un viņu vidū – cilvēki, kas pietiekami augstos amatos…
Noskatījušies kārtējo televīzijas šovu «Latvijas zelta talanti», cilvēki vēl vismaz pāris dienas to piemin sarunās… Un nav būtiski, cik priekšnesumu šoreiz paticis, cik sagatavoto numuru bijis "galīgi garām" vai "sviestaini", galvenais – tu, cilvēk, beidzot redzi savu tautu! Bērnus, pusaudžus, jauniešus, nevis sen apnikušos, izrādīties kāros politiķus. Tāpēc arī šova gaisotne – visnotaļ pozitīva.
Aiz aprūpes centra «Ķīši» logiem ik pa brīdim jautrā dejā savirpuļo sniegpārslas, bet zālē – skan mūzika, aplausi, uzšalc draudzīgi smiekli… Martā, pārliecībā par pavasara nenovēršamo tuvošanos, visus sniegputeņus gribas dēvēt par cīruļputeņiem, tāpēc arī šo pasākumu tā vien gribas nosaukt par koncertu cīruļputenī.
