Senie astronomiskie saulgrieži tikia 20 gadsimtā tika piesaistīti kristīgās baznīcas svētkiem, kuros godināja Jāni Kristītāju. Pirms tam tie latviešiem bija Saules godināšanas svētki, kuros pateicās latviskajām dievībām, izpildīja speciālus auglību veicinošus rituālus, sacīja paldies mūsu Zemei, Dabai.
Kopš gada sākuma Tukumā ik ceturtdienas kopā sanāk reiki grupiņa, un nupat – vasaras Saulgriežu priekšvakarā – šī domubiedru grupa nolēma… saulgriežu nakti pavadīt pie dabas, pie jūras- kurinot ugunskuru, mēģinot atjaunot kaut ko no senču tradīcijām, kopīgi dziedot dziesmas, ejot rotaļās.
Jāteic, ka pirmā Saulgriežu nakts bija…neaizmirstama! Ziedu vītnes darināšana, ziedojumu rituāls pie ugunskura, pat latviešu tautasdziesmu dziedāšana dažam bija visai neierasta, taču noteikti – aizraujoša nodarbe.
Visas nakts garumā skanēja tik daudz labu vārdu, varēja dzirdēt tik daudz cerīgu vēlmju! Viskošākie ziedu vainagi, pašu siets ķimeņu siers, pīrādziņi, dziesmas, smiekli un… ne piles alkohola! Jā, dažbrīd dūmi sagriezās tā, ka koda acīs, bet tie bija svētīgie rituālā ugunskura dūmi, kas aizgaiņā visu slikto, uz brīdi ietin cilvēku tādā baltā, sargājošā mākonī… Jā, šī pavasara skopajā saulītē neiesilušās smiltis bija tik aukstas, ka sala basās kājas un jūra, salīdzinot ar liedagu, šķita silta! Jā, dažai dziesmai vārdi piemirsās, bija jāielūkojas “špikerītī", un tomēr šo noskaņu, šo dziedāšanu, jautrību pat salīdzināt nevar ar radioprogrammu mākslīgi uzjautrinošajām šlāgerdziesmām, kas visus “atgrieza īstenībā", mājupceļā, ieslēdzot automobiļa radio.
Dziestošā ugunskura oglēm kvēlojot, visi bija vienisprātis: “Mums svētki… nupat jau ir bijuši! Jāņi būs “kā visiem" – ar šašlikiem, aliņiem, ziņģēm. Un vēl – nākamos Saulgriežos atkal jāsvin kopā! Jo- ir, nu ir tajā visā kaut kāda maģija iekšā: pat, bildēs skatoties, tas gaiši redzams.
