Marija Anmane

Par ko iestāsimies?

Sēnes samarinētas, ievārījumu burciņas – sarindotas plauktos. Dālijas izraktas un, dārzs "ieziemots"… Par rudeni jau

Par ļauniem jokiem…

Manā trūcīgajā pēckara bērnībā ļaunākais joks bija saņemt skaistā, spožā konfekšu papīriņā ietītu… tukšumu. "Dāvaniņas" pasniedzējs parasti bija kāds no pagalma delveriem, klases huligāniem vai kaimiņmāju kauslēniem…

Pēc 50 gadiem savā skolā

Kas to lai zina, – pie vainas skolu izlaidumi, kas agrāko gadu beidzējiem neviļus liek atcerēties savu jaunību un mācību laiku, vai vasara ar nosacītu rāmumu pēc pavasara darbu steigas, vai jaukais laiks, bet Raiņa ģimnāzijas dažādu gadagājumu bijušie audzēkņi ik pa laikam sanāk kopā, lai atkal dzirdētu savus soļus atbalsojam skolas gaiteņos, apsēstos savā solā, brīdi pastāvētu zem skolas ozoliem. Viņiem svarīgāks par "Kas tu esi?" joprojām ir "Kāds tu esi?". Tā viņi šeit, raiņos, audzināti.

Redzēt un… piedzīvot

Ir tik labi, ka dzīve, pasaule, cilvēki – jā, jā, pat laika apstākļi! – mums reizēm atgādina, ka "redzēt" un "piedzīvot" nav viens un tas pats. Redzot, līdz kādiem neierastiem augstumiem aiz loga pakāpies termometra stabiņš, mēs vēl asāk izjūtam to, ko piedzīvojam…