Vasaras Saulgrieži ir laiks, kad esam visciešākajā sasaistē ar Visumu, Radītāju, Dievu – kā nu mēs katrs to saucam. Augstākais Saprāts, kas nosaka visu un vada visus, šajā laikā visspēcīgāk izpaužas caur dabu, caur tās stihijām. Vasaras Saulgriežu stihijas – Uguns, Ūdens un Koks (Protams, mūs ietver un uztur pie dzīvības Gaiss, arī Metāls ir tepat, līdzās, taču šīs stihijas Saulgriežos vairāk uztveram kā pašsaprotamas). Kurš gan nezina latviešu tautas folklorā daudzinātās trejādības! Treji vārti saulītei, trejdeviņi žuburi – liepai… Tāpēc šoreiz – par trejām Saulgriežu stihijām.
Uguns
Vispirmām kārtām tā, protams, ir Saule – mūžīgā gaismas un siltuma devēja, siena kaltētāja, bārabērnu žēlotāja…(Saulgriežos – šogad 21. jūnija – dienas garums ir 17 stundas un 52 minūtes, 22. un 23. jūnijā diena jau ir par minūti garāka, bet 24. jūnijā Saule sāk savu ceļu pretī rudenim, pretī ziemas Saulgriežiem, un diena jau kļūst par minūti īsāka. Vasara šogad sākas 21. jūnijā pulksten 15 un 26 minūtēs) Brīdis, kad Saulgriežos Saule riet, ir atbildības pilns: mēs nedrīkstam ļaut gaismai pazust, nedrīkstam ļauties tumsas varai. Uguns dod gaismu, sasilda mūs, tāpēc Saulgriežos tā ir Svētuguns – upuris Dievam. Uguns ir Dieva aicināšanas un godināšanas zīme, tāpēc mūsu senči nelika šajos ugunskuros ne sveķainas pagales, ne darvas mucas – pūdelēs. Mūsdienās pietiks, ja, iekurot Saulgriežu (arī Līgo vakara) ugunskuru, nelietosim šķiltavas, iekuram neizmantosim papīru, bet tikai sausus zariņus (īpaši labs ir kadiķītis), skaidiņas, čiekurus, ja nededzināsim autoriepas, necepsim desiņas un šašlikus. Šim nolūkam ir vai nu grils vai tiek kurts speciāls "saimniecības ugunskurs".
Uguns visus pulcē pie sevis, dāsni dāvājot ne vien gaismu un siltumu, bet radot arī kopības, drošības sajūtu. Pie tā mēs dziedam, ejam rotaļās, lecam pāri ugunij, lai attīrītos no gada laikā neviļus sakrātajiem sārņiem. Ugunij ziedojam pa druskai no iepriekšējā Saules gada ražas: mazliet medus, mazliet maizītes, labību, pērnos Jāņu vainagus, vecās zāļu tējas. Vienlaikus nedrīkst aizmirsts pasacīt paldies Dievam un Ugunij par to, kas mūs uzturējis pie dzīvības un veselības, par to, ka pieticis maizītes, bijis savs saldumiņš galdā un dzīvē, ka esam bijuši veseli, tāpēc visas tējas nav izdzertas.
Saulgriežu ugunskurs jāizdedzina pilnībā! Savukārt, no rīta, kad līgošana jau beigusies, saulei lecot, atrušinām rūpīgi savākto ugunskura pelnu kaudzīti, līdz iekvēlojas oglītes. Uz tām liekam svaigas, tikko plūktas jāņuzāles, lai gaisā paceļas balti, kupli dūmi. Pagalms, dārzs, ēkas, pļavas un viss, pār ko noklājas šī ugunskura dūmi, visu gadu ir pasargāts no nelaimēm un ļaunuma.
Ūdens
Ūdens ir viena no noslēpumainākajām substancēm! Tas rodas un izzūd, plūst un uzkrājas, veldzē, dziedina un atbrīvo, un visbiežāk tas notiek, neatkarīgi no cilvēka gribas, no viņa līdzdalības. Kurš gan nebūs dzirdējis teiksmām līdzīgos zinātnieku atklājumus par ūdens "atmiņu", par informatīvā lauka ietilpību un noturību! Tieši tāpēc daudzas vasaras Saulgriežu izdarības ir saistītas arī ar ūdeni. Ūdenī viegli fiksējas domas un dažādas enerģijas. Ar ūdeni tās ātri pārvietojas no viena priekšmeta uz citu. Avotu, aku, upju krastu un citu ūdeņu pušķošana un aplīgošana Jāņu laikā ir parasta lieta. Saulgriežu laikā ūdenim piemīt īpašs spēks, tāpēc līgotājiem ieteicams neaizmirst arī ūdeņus: ir jāiededz lāpas pie Jāņuguns un jādodas uz tuvējo ezeru, upi vai dīķi peldēties (Lāpas vajadzīgas tāpēc, lai cilvēki nepārtraukti atrastos uguns svētības lokā). Nakts pelde ir tikpat svarīga svētku sastāvdaļa kā uguns kuršana. Veselības spēku vairošanai peldēties jāiet kailam!
Viens no noslēpumainākajiem, brīnumainākajiem ūdeņiem Saulgriežu laikā ir rasa! Arī uz rasu attiecināmas īpašās dziedinošās spējas, jo tajā sakrājies viss augu spēks. Tas ir dzīvs ūdens, kas tiek izmantots gan dziedniecībā, gan kosmetoloģijā, gan spēka iegūšanai. Rases lāses ir uzsūkušas ne tikai to augu enerģiju, uz kuriem tās veidojas, bet arī to debess spīdekļu enerģiju, kas konkrētajā brīdī iedarbojas uz notikumiem. Saulgriežu rasā var peldēties visu nakti, jo arī tā ir dažādu interesantu spēku pārpilna. Vislabākā ir pelde meža pļavas rasā; tā dāvā spēku, dzīvesprieku, veselību, aizdzen melanholiju un depresiju. Sievietēm, lai ilgi saglabātu skaistumu, vajadzētu izvēlēties pļaviņu ar daudz ziedošiem augiem, jo ziedu rasa to īpaši veicina! (Ja kādai vientuļai būtnei šķiet, ka kāda cita grasās aizvilt viņas Līgo naktij noskatīto otro pusīti, tad steidzīgi jāvāc apiņu rasa un jāpiejauc izredzētā dzērienam. Ja kādam šķiet, kāds uz viņu ir paskatījies ar "ļaunu aci", tad lai pēc pirtiņas meklē peldei vībotņu vai vērmeļu lauku, tie palīdzēs atbrīvoties no šīm problēmām. Tos, kam ir smagi raksturi, relaksēties vajadzētu ievilināt āboliņa laukā. Pēc rasas peldes tajā, raksturs kļūs pielaidīgāks)…
Enerģētiski visspēcīgākā rasa ir saullēkta brīdī. Tajā izpeldoties, iegūstam spēku ilgam laikam! Jāņu rītā ietaicams vēl kāds peldes veids: visi svētku līgotāji pēc pirts (vai arī bez tās), sadevušies rokās, kopā skrien lejā no kalna un lec ūdenī peldēties. Šāda pelde simbolizē dvēseles nonākšanu mentālajā plānā.
Saullēkta brīdī, velkot pa zāli linu dvieli, savāktā rasa jāizgriež traukā (Tikai – ne metāla!), jāsavāc. Ir arī kāds vienkāršāks, taču darbietilpīgāks process: var savākt krūzītē visu ūdeni, kas sakrājies katrā raspodiņa kausā. Rasas ūdeni var savārīt ar medu, tad ar to var mazgāt seju, acis, kājas. Seja būs tīra un skaista, acis neasaros, kājas nasals un nesprēgās.
Un vēl – pāri visam! – nedrīkst īgņoties un dusmoties, ja Saulgriežos līst lietus! Neteiksim: "Apnicīgi līst…" Tā vietā iziesim lietū, pavērsim seju un plaukstas pret debesīm un mēģināsim sajust sevi laimīgus, čukstot: "Līst…Cik meditatīvi līst…"
Jo – mazgāšanās lietus ūdenī jau arī patiesībā ir…burvība! Mazgājoties tajā no 7.00 līdz 8.00, izgaist galvassāpes, samazinās migrēna; no 8.00 līdz 9.00 – pieaug radošais pacēlums; no 12.00 līdz 13.00 – izzūd agresija; 13.00 līdz 14.00 – pastiprinās intuīcija, parādās gaišredzība; no 17.00 līdz 18.00 – nostiprinās savstarpējās attiecības, arī laulības saites (Tātad tagad mēs zināsim, kad līdz Saulgriežiem neatvērt lietussargus, kad savākt lietus ūdeni, kuros laikos smelt ūdeni avotos!) Jāpiebilst, ka arī ikdienā ir labi zem klajas debess turēt trauku ar ūdeni, kurā iespīd saule, sasildot to. Vakarā, kad pabeigti visi dienas darbi, ir svētīgi noskaloties šādā enerģētiksi ļoti bagātīgā ūdenī!
Koks
Mūsu senču "zaļais talismans", pielūgsmes objekts un svētuma, sargātāja, spēka un stipruma symbols, arī Saulgriežu koks ir ozols. Tas izdaiļo sētu, pasargā no vējiem, kalpo par orientieri, dziedina, sniedz patvērumu saules svelmē, kā ilggadīgākais koks palīdz saglabāt un uztrēt dzīvas atmiņas par laikiem un cilvēkiem. Tāpēc ap ozolu, ciktāl sniedzas tā ēna, nedrīkstēja ne zāli pļaut, ne puķes plūkt, ne zemi rakt, kur nu vēl…ugunskuru kurināt! No ozola zariem, kokam iepriekš atļauju palūdzot, laužamas pazares puišu un vīru vanagiem, mājas un sētas rotāšanai. Otrs vispopulārākais vasaras Saulgriežu "zaļais simbols" ir paparde. Būtu lieki piebilst – jau no mazotnes katrs esam dzirdējuši ne vienu vien stāstu par teiksmaino papardes ziedu. Bērnībā tos klausījāmies, elpu aizturējuši, ar nepacietību gaidīdami to laiku, kad paaugsimies un vecāki ļaus un arī pašiem pietiks drosmes vieniem doties mežā. Jaunībā un brieduma gados, par auglības rituāliem saklausījušies un daudz ko uzzinājuši, papardes zieda meklēšanu uztveram jau gluži citādi… Un var jau būt, ka tie, kas tuvojas mūža novakarei, beidzot varētu no vārdiem pāriet pie darbiem (Jo pār ugunskuriem diezin vai vairs riskēsim lekt…)? Tas nozīmē iepriekš uzmeklēt un izvēlēties divgadīgu papardes ceru, apvilkt ap to maģisko apli, noklāt zem papardes linu vai zīda mutautiņu, apsēsties un…gaidīt. Tieši pusnaktī jānotiek Brīnumam!
Taču, ja atgriežamies atpakaļ pie nopietnas sarunas, tad jāteic, ka Koka stihijas simbols patiesībā ir visas zāļu tējas, ko vācam; visi vainagi, ko pinam; visi Jāņzāļu pušķi, kas rotā mājas un pagalmus. Vainagi ir viens no būtiskākajiem, raksturīgākajiem vasaras Saulgriežu rituālajiem, maģiskajiem elementiem. Ar tiem apveltī cilvēkus, mājlopus, ēku logus un durvis, darbarīkus, sētas. Tā ir emocionālajam pacēlumam atbilstoša sevis izrotāšana, lai vēl vairāk izjustu saikni ar Dabu, Visumu, lai viss saplūstu kopīgā laimē, priekā un… dziļā viedumā.
Protams, nedrīkstam aizmirst Dabai pasacīt paldies par visu ko tā izaudzējusi, ko mēs šajā laikā tik dāsni vācam un plūcam. Birzmalā, kur ozoli vai bērzi aug, pļavas malā, kur puķes plūktas, mājup dodoties, zemē iesprauž siena grābekli, kam zaros iekarina vainadziņu. Tas – kā pateicība Birzes Tēvam Birzulim un viņa meitām – nirām. Savukārt, ozolam, kas aug vistuvāk mājai vai ir visvecākais mūsu zemītē, Saulgriežu vakarā, saulei rietot, nesam ziedojumu: alu, sieru, zāļu pušķi.
Īpaši jāpiemin trejdeviņu zāļu pušķītis, ko katrs savāc sev, jaunā Saules rita ciklā ieejot. Šajā sakarā psiholoģe, latviešu dzīvesziņas pētniece, senču tradīciju izzinātāja un kopēja Sarmīte Krišmane iesaka: "Ejot pa pļavu, vācam ziedus un zālītes trim nolūkiem. Deviņus augus – tikai sev, vēlot, piemēram: šī puķe – lai man laba veselība. Šī – lai varu nokārtot visus parādus. Tas zieds – lai spēju kādam to un to uzdāvināt. Bet šis – lai man ir darbs. Lai esmu mierā ar kolēģiem un algu. Nākamie deviņi – par tuviniekiem, radiem, draugiem, kaimiņiem, paziņām. Taču nekonkretizējot, tieši ko kuram vajadzētu… Saviem mīļajiem mums tiesības novēlēt vienīgi to, lai viņi būtu veseli un laimīgi, taču pēc savas, ne mūsu izpratnes. Ja tuvo ir ļoti daudz, vienam ziedam var būt vairāki adresāti: lai mani brāļi un māsas ir laimīgi. Lai kolēģiem viss labi. Pēdējais puķu deviņnieks – par lielajām apritēm: savu ciemu, pilsētu, valsti, planētu. Par visu, kam jūtamies piederīgi, bet – sākot no mazākā, tuvākā, pārredzamākā. Tas ir apziņas paplašināšanas vingrinājums: mācoties enerģiju koncentrēt vispirms uz sevi, vieglāk apjaust arī plašāka loka vajadzības un nepieciešamības, kas ir tikpat būtiskas."
Saulgriežu rituāli ar savām enerģijām attīra mūs un mūsu apkārtni, radot harmoniju. Sakārtojot lietas, tie veicina dažādus pozitīvus notikumus mūsu dzīvē, lai gan mēs ļoti bieži to pat neapzināmies. Tāpēc būsim darbīgi un izdomas bagāti, atvērti senču zinībām un šodienas ritumam, svinot šos skaistākos un mistiskākos svētkus – vasaras Saulgriežus! Iegriezīsim savu, līdzcilvēku, valsts, visas tautas dzīvi jaunam attīstības spirāles augšupejas lokam!