63 000 latu – politiski represēto piemiņas vietas atjaunošanai

Atklāta vēstule Tukuma pilsētas dome priekšsēdētājam J. Šulca kungam un domes deputātiem

– 25. martā pagāja 60 gadi, kopš kompartijas uzdevumā desmitiem tūkstošu nevainīgu cilvēku bez tiesas spriedumiem tika nosūtīti uz Sibīriju. Šaipat datumā pagāja 20 gadi, kopš pie Tukums II stacijas tika atklāta piemiņas vieta šī izdarītā nozieguma atcerei. Pirms setiņiem gadiem represēto klubs «Atauga» izteica lūgumu šo piemiņas vietu labiekārtot ar izsūtīto ģimeņu vārdisku ekspozīciju, norādot katra izsūtītā vecumu, no zīdaiņa līdz sirmgalvim. Lai to realizētu, pēc represēto kluba «Atauga» lūguma speciālistu izstrādātajā tāmē bija aprēķinātas kopējās izmaksas Ls 7562,21. Šo tāmi bija apņēmusies apmaksāt Tukuma rajona padome. Diemžēl jūsu vadītās domes speciālisti nepiekrita šim izstrādātajam projektam, to neapstiprināja arī domes deputāti, jo piemiņas vieta atrodas pilsētas teritorijā. Acīmredzot politiski jums bija neizdevīgi šīs piemiņas vietas labiekārtošanu pilnīgi noraidīt, un pilsētas domes uzdevumā tika izstrādāts pavisam cits projekts, kura izmaksas jau bija Ls 62 820,07. Kāds ārprāts! Mums, represētajiem, nav vajadzīga tāda greznība.

«Neatkarīgajās Tukuma Ziņās» šā gada 17. februārī parādījās raksts «Kur palikusi piemiņas vieta?» Pēc tā var secināt, ka šis dārgais projekts jau sākts realizēt un pēc pieejamās informācijas līdz 2009. gada 1. janvāri jau iztērēti Ls 43 228,28, tai skaitā Ls 17 290,62 samaksāti SIA «Gartens» piemiņas vietas iekārtošanai un labiekārtošanai, SIA «Koks un akmens» granīta plākšņu izgatavošanai Ls 5670 un represēto personu vārdu gravēšanai plāksnēs Ls 13 191,45 Jānim Platacim. Reāli pie piemiņas vietas ir nocirstas deviņas priedītes, nekādi citi darbi tur nav veikti arī no SIA «Gartens» puses. Pēc šī raksta var saprast, ka piemiņas akmeni grib izcelt un pēc tam nolikt atpakaļ. Nedariet to! Akmens ir tā iebetonēts, ka neviens padomju armijas tanks nebūtu to izkustinājis. Atstājiet šo piemiņas vietu mierā, ja jau līdz šim brīdim tur nekas nav darīts, neaiztieciet tur neko, neaizvainojiet to cilvēku piemiņu, kuri ierīkoja šo svētvietu. Pilsētā vietas pietiek, ja jums ir tas vajadzīgs, izveidojiet par šiem Ls 62 800 priekš sevis kaut ko citā vietā. Mums tas nav vajadzīgs.

Esam pārliecināti, ka ne tikai represētie, bet rajona iedzīvotāju lielākais vairākums atbalstīs mūsu lūgumu. Šie Ls 62 800, ko jūs tērējat, nav jūsu personīgā nauda. Atstājiet šo piemiņas vietu pie Tukums II stacijas mierā. Nedariet tur neko. Mēs jūs lūdzam.

Un tomēr, kur palikuši tie jau iztērētie Ls 43 228 un vai šī gada pilsētas budžetā ieplāti atlikušie Ls 25 938,66, kā to paredz noslēgtais līgums ar SIA «Garten» par piemiņas vietas ierīkošanu?

Represēto grupa

Par darbiem vienojas 2005. gada janvārī

Lai iegūtu skaidrību, kā īsti sākās piemiņas vietas projekta virzība Tukuma domē, meklējām, kas rakstīts mūsu laikrakstā. 2005. gada 8. februārī publicēts raksts «Kur likt pieminekli», kurā aprakstīts, ko 2005. gada janvārī šajā jautājumā lēmuši finanšu komitejas deputāti (Toreiz domi un finanšu komiteju vadīja domes priekšsēdētāja Ruta Celitāne, J. Šulcs tai laikā bija domes deputāts. – Red.). Rakstā teikts, ka domes speciālisti nav piekrituši represēto kluba «Atauga» idejai par piemiņas plāksnes izvietošanu netālu no Tukums II dzelzceļa stacijas, jo, kā norādījusi arhitekte Iveta Vistapole, pēc «Ataugas» ieceres tiktu izveidotas divas piemiņas vietas, turklāt plāksne ar uzvārdiem tiktu izvietota vietā, kur atrodas stāvlaukums. Viņa ieteica esošo piemiņas vietu papildināt ar šo plāksni, tāpat būtu izveidojama mākslinieciskā padome, kas izvērtētu visas idejas. Esot arī jādomā par dažādiem tehniskajiem darbiem, taču, kā norādīts publikācijā, tā vietā, lai deputāti par to runātu, viņi vairāk aizrāvušies ar plāksnes idejas aizstāvēšanu. Jāpiebilst, ka toreiz klubs bija iesniedzis tāmi, kā minēts arī atklātajā vēstulē, vairāk nekā Ls 7000 apmērā, dome lēma piešķirt Ls 2500, bet Tukuma rajona padome jau bija piešķīrusi Ls 5000. Tiesa, ticis arī pieminēts, ka darbs uzsākams jau 2005. gadā, jo 2006. gadā paiet 65 gadi kopš pirmā represiju viļņa. Var noprast, ka bijusi dome piemiņas vietu tad arī atklāt. Bet…

Gribējām, lai labi un uz daudziem gadiem

Tā kā vēstule adresēta Tukuma domes priekšsēdētājam Jurim Šulcam, viņam arī vaicājām, vai tiešām piemiņas vietas izveidošana nav prasījusi pārāk ilgu laiku un pārāk lielus līdzekļus?

J. Šulcs: "Es tolaik biju deputāts; atceros, ka ne pozīcijas, ne opozīcijas deputātiem nebija iebildumu veidot piemiņas vietu. Tieši otrādi, uzreiz bija skaidrs, ka nevar šādā vietā nolikt kartona sarakstu ar sarakstītiem cilvēku vārdiem un uzvārdiem. Un tieši tāpēc arī tika pieņemts lēmums veidot piemiņas vietu, par kuru arī pēc gadiem nevienam nebūtu kauns to cilvēku priekšā, kas tikuši izsūtīti. Un tika nolemts 1941. un 1949. gadā izsūtīto cilvēku vārdus un uzvārdus iegravēt akmenī. Lai to darītu, tie bija jāpārbauda un jāsalīdzina, lai nebūtu kļūdu. Pēc tam ilgu laiku prasīja gravēšana. Pēc tam tika izstrādāts projekts, kuru nācās pārveidot, jo sabiedrība un koku komisija iebilda pret sākotnēji paredzēto koku izciršanu. Pagājušā gada rudenī bija gatavs projekts un darbi uzsākti, taču laika apstākļu dēļ tos turpināt nevarēja, turklāt, kā izrādījās, lai darbus varētu veikt, jānoņem prāvs kūdras slānis, kas prasīja papildu iepirkumu. Bet nevarēja taču vietas pamatni veidot uz kūdras…

Bet tagad darbi ir atsākušies, un līdz 14. jūnijam piemiņas vietai jābūt gatavai. Ja runājam par termiņiem, pieļauju, ka viss varēja norisināties gadu agrāk; ja runājam par cenām – tādas tās treknajos gados bija. Tad bijām laimīgi, ja vispār kāds kaut ko grib darīt. Bet, domāju, tagad visu to pārtraukt un lauzt līgumu ar firmu nebūtu pareizi. Turklāt tā summa, kas tagad paredzēta labiekārtošanai, nebūt nav tik milzīga. Jāņem vērā, ka par darbiem tika maksāts pakāpeniski, turklāt lielākā daļa darbu jau padarīta un par tiem ir samaksāts. Un 2005. gadā lemto būsim izpildījuši."

J. Šulcs piebilda, ka visi darbi allaž tikuši saskaņoti ar represēto klubu.