Sestdien, 26. aprīlī, norisinājās lielā sestdienas talka, kuras laikā tika sakopta visai plaša pilsētas teritorija. Šajā dienā pēc provizoriskām ziņām savākti ap 30 m³ atkritumu, taču tas vēl nav viss – rezultāti vēl tiek apkopoti. Taču talkas turpināsies gan šajā, gan nākamajā nedēļā. Tajā iesaistīties skolēni, kultūras nama ļaudis un citi, kas darbam meklējuši piemērotāko brīdī.
Pilsētas domnieki un darbinieki posa Durbes parku vietā, kur parks robežojas ar Smārdes pagastu. Viņi sakopa ceļa malu, savāca brikšņus, kā arī stādīja eglītes, lai aug un kuplo veco, mizgraužu pievarēto vietā. Pirmo eglīti iestādīja pilsētas ainavu arhitekte Maija Fogele, dēlam Rihardam piepalīdzot. Kopā parkā iestādīja 100 jaunu egles bērnu.
Īsa ļaužu atmiņa
Tukuma Raiņa ģimnāzisti uzkopa Mālkalna apkārtni. Jautri strādāt, kad saulīte lutina. Forsitijas saziedējušas dzeltenā krūmu biežņā. Tās Tukumā iebraucējiem jau pa gabalu vēsta, ka tas tikai sākums, ka īstais smukums būs redzams aiz dzelzceļa pārbrauktuves. Devītie no b klases Oskars Mielēns, Katrīna Gulbe un Rihards Vaitovskis teic, ka ar šmuci nu tā… Neesot nemaz tik traki. Pārsvarā plastmasas pudeles, pamperi, apenes un tabletes, bet tās gan viņi neaiztiekot. Vaicāti, vai zina, kam par godu uzsliets piemineklis, kura apkārtni sakopj, skolēni neko nezināja. Uzkāpusi trijotne Mālkalnā, un tā nu tur stāv.
Štābiņš – svēta vieta
Ozoliņos allaž īpašumi, pagalmi un mājām piegulošās ielas sakoptas. Talkas dienā katru gadu no jauna Ozoliņu ļaudis vāc drazas ceļa malā, grāvī un tīra rajonam piegulošo mežu. Talcinieki Kristaps Valdmanis un Toms Litauers stāsta, ka autobraucēji pilsētā savu šmuci nemetot pa auto logu laukā. Baidās. Nereti te ceļu policisti, pašvaldībnieki dežūrē. Ķersta ašos braucējus ar radariem. Gružotāji varētu būt bērni – tie, kas veikalā nopērk kārumu un tad papīrīti pamet. Nereti vēl mammas pamācot: "Met to pē zemē!"
Kristaps, Toms aizveda mūs uz "slaveno" atkritumu pļaviņu. Tur nu var redzēt: kas vien tikai Ozoliņos lieks, tas te sanests. Šmucmaisi grēdā. Talcinieks Andris Šneiders, ko var, to sadedzina turpat uz vietas. Krūmos savāktie (lasi – sagrābtie) izsmēķi ugunskurā dūmo, kā Lutauša lielā pīpe. Pļaviņu piedrazojot jaunekļi kopā ar jaunietēm no pilsētas. Atbraucot ar krutām un arī ne tik krutām mašīnām, un tusiņš iet vaļā.
Ozoliņu iedzimtā jaunā paaudze aizveda mūs arī līdz ikseru štābiņam. Uz to jāiet pa krūmu biežņu. Labi nomaskēts. Zviļņi atnesti. Visapkārt tukšas alus un ugunsūdens pudeles. Municipāļi neesot redzēti. Un labi, ka tā. Iztrenkās. Atradīs puikas citu vietu štābiņam. Katram tāds savulaik bijis. Svēta lieta, un pasaule taču tāpēc nav bojā aizgājusi.
