30. oktobrī uz muzikāli dzejisku pēcpusdienu Tukuma kultūras namā aicināja Sarma Upesleja un Anita Stikāne.
Aicināja draugus, kas un sabrauca ar' no malu malām – arī no Rīgas un Ādažiem, tādi, ko diendienā nesastop. Tā, ka pirmoreiz Kamīnzālē krēslu aptrūkās, lai simtu sasēdinātu. Sarma atzinās – nu satraukušās vairāk, nekā pa Latviju koncertos braucot. Bet viesiem teica, ka šī kopā būšana sava prieka pēc – jau vairākus gadus abas ar Anitu sadzied, un šī sadarbība tautā aizgājusi – dzeja un dziesmas, gan pašu sacerētas, gan aizlienētas; šai reizē arī divi pirmatskaņojumi – tostarp dziesma, kas pirmoreiz visa Sarmas…
Ko piebilst – daudz zālē bija sirmu galvu un arī tādu, kas dziedāja līdzi. Varētu domāt – paaudze, kam vēl atmiņā akordeona skaņas uz perona, tikai – šoreiz citā vietā un laikā uz cita – varbūt savas dzīves perona… Ar tādu kā mārtiņrozes saldi sūro smaržu, ar tādu pat smeldzi un reizē kaislu apliecinājumu dzīvei Sarma un Anita izdziedāja sievietes sapni ziedos, mīlestībā un mūžības nojautā. Lai varbūt sapnis un no mīlestības tik vien kā grēka pagale mājās sēž, taču tāpēc jau mīlam skaistos mirkļus – par iespēju kaut brīdi laimīgiem būt…
šajā konkrēti pasākumā nebiju,bet nebija nemaz tur jābūt, lai zinātu ,ka viss notika zem šīm kundzēm tik raksturīgās labestības zīmes.Pietiekami neuzbāzīgi,gaumīgi un solīdi viņas sniedz savu priekšnesumu.Inteliģentas,sirsnīgas, smaidīgas un galvenais cilvēkiem atvērtas.Paldies Jums dāmas,turpinat priecēt cilvēkus un lai veiksme Jūs pavada ikdienā un svētku reizē.