Pārķemmējot dzintara pļavas
“Vērīgā acs” ir bijis engurnieks – Aleksis Šērs, kurš kopā ar tēti – Normundu Šēru – reizēm dodas dzintara meklējumos. Tādiem iekšzemes iemītniekiem, kāda ir arī šo rindu autore, gan dīvaini šķiet tas, ka dzintaru iespējams lasīt ne tikai pludmalē, bet arī…pļavā. Savukārt piekrastes iemītniekiem, kas apmetušies būtībā tur, kura kādreiz skalojusies jūra, tas šķiet pašsaprotami. Kā lauksaimniekiem ik gadu no jauna jānolasa no zemes izlīdušie laukakmeņi, tā vietējiem – dzintari. Īpatnējo objektu, kas varbūt tikai attāli atgādina dzintaru, Aleksim izdevies saskatīt tieši vienā no šādām reizēm. Par to, ka tas varētu būt, kas interesantāks par plastmasas gabalu, pārliecinājušies, kad atradumu iemetuši ūdens glāzē. “Plastmasai jau būtu jāpeld pa virsu,” spriež Alekša tētis, bet šis – nogrimis. Šaubas, protams, tāpat palikušas, jo, mazums – kāds izklaidējas un brīvā laikā izgatavo krama bultas?
“Es tā nemāku!”
Tā tiešām izklaidējas jeb, precīzāk, nodarbojas ar eksperimentālo arheoloģiju vēsturnieks Artūrs Tomsons. Uz Engures saieta namu pagājušā nedēļā bija atbraucis ar savu “akmeņu krājumu” un demonstrēja, kā šādus uzgaļus senie mednieki varēja būt izgatavojuši. Un par labu teorijai, ka atradums, visticamāk, ir autentisks, liecina tas, ka tik filigrāns darbs, kaut trenējies un darījis to daudzkārt, viņam tomēr nesanāk. Interesanti, stāsta vēsturnieks, ka krama Latvijā nav un nebija arī pirms tam. Tas te ievests jau minētājā akmens laikmetā, visticamāk, no tagadējās Polijas, Vācijas teritorijas. Tā kā iezi importēja, to arī ļoti rūpīgi izmantoja un esot redzēti atradumi, kur apstrādāta ir pat visniecīgākā šķiliņa.
Vairāk lasiet 1. decembra laikrakstā ŠEIT=>
