Redakcijas sleja

Lai arī jau puse nedēļas garām, vēl aizvien tiek apspriesta un dažādi vētīta svētdien pie Saeimas notikusī protesta akcija. Ieskatoties interneta komentāros, nākas lasīt necerēti daudz nievājošu vārdu un izteicienu, kas veltīti svētdienas protesta akcijas dalībniekiem: "Uzpirktie!", "Ķengātāji, kas velkas politikāņu pavadā!", "Zagļa atbalstītāji…", "Prātu izkūkojušu pensionāru, kā arī graut un postīt kāru pusaudžu"… Un šiem līdzīgus izteicienus nākas dzirdēt pat no cilvēkiem, kurus līdz šim nu nekādi nevarēja saukt par valdošo atbalstītājiem.

Pirmās emocijas, kurās gribu padalīties ar lasītājiem, ir… divas brīnišķīgi, neaizmirstami pavadītas brīvdienas, apceļojot Vidzemi un Latgali! Iespējams, ka redakcijas slejai būtu gluži cita tēma, ja Balvos, Viļakā, Gulbenē, Stāmerienā un citur nebūtu sastapts tik daudz jauku, sirsnīgu, darbīgu un labestīgu cilvēku. Un viņi – visi kā viens! – bija enerģijas pilni darboties sava novada labā, meklēt iespējas attīstībai.

Saka jau, ka mēs – latvieši, Latvijas iedzīvotāji, esot nīgra tauta, kas prieku neredz un arī tā īsti priecāties neprot… Nav tiesa! Atliek kaut pavērties apkārt…

Vēl pirms svētkiem letiņi uzstādīja kārtējo ginesa rekordu – savācās vienkopus, sameta limpenēs bonbongas un laida vaļā slapju, lipīgu salūtu. Izrādījās, ka mūsējie ir sarīkojuši vērienīgāku, cilvēkiem pilnāku pasākumu, nekā Amerikā, kur tika aizsākta šī mazliet nenopietnā akcija.

Jau pirms vairākām nedēļām, ar riteni pabraucot garām stalti noaugušam bērzam, sajutu visaptverošu, svaigu un ļoti īpašu smaržu – vasaras, jūnija, balto nakšu un meiju… Tobrīd prātā neienāca, ka tāda ir tikai vieniem svētkiem – vasaras Saulgriežiem. Un tā vienādi smaržos šovakar, kad daudzviet ar īpašiem rituāliem atzīmēs īsto, astronomisko Saulgriežu nakti, un Līgo un Jāņos nākamnedēļ.

Kad darbīgā ikdiena rit savu ierasto gaitu, mums nav pamatojuma satraukties, bet, tiklīdz sāk rasties veselības problēmas, tikai tad atskārstam, ka bieži vien par maz un par vēlu novērtējam lielāko dārgumu, kas mums katram dots – veselību.

Izskanējuši skolu pēdējie zvani, nosvinētas izlaiduma balles. Un kaut arī bijušajiem audzēkņiem ir priecīgs satraukums par nākotni, ir arī kāda skumjāka nots, sevišķi tajās rajona mācību iestādēs, kur jau nolemts – nākamajā gadā tur skolēnu čalas vairs neskanēs.

Runājot par nākotni, aktīvākos sava viedokļa paudējus nosacīti varētu iedalīt trijās grupās: pesimistos, no kuriem daļa gaida drīzu apokalipsi; optimistos, kas pārliecināti – kā domāsim, tā dzīvosim, tālab jākultivē pozitīvais, saucot: «Mēs esam stipri! Mēs varam! Mēs uzvarēsim!» utt, un vispēdīgi ir prognozētāji, kas, pieņemot iespēju daudzveidību, diplomātiski runā par nākotnes izaicinājumiem.

Reiz kādam pavāram bija runcis, vārdā Vasja. Tas nu gan, es jums sacīšu, bija viens neredzēti zaglīgs runcis! Lai vai cik pavārs viņam uz nagiem skatījās, runcis tik un tā pamanījās ko paklusām nočiept. Lai cik dusmīgi pavārs viņu rāja un kaunināja, zaglis ar laiku izlaidās tiktāl, ka ap krējuma podiem un tauku bļodiņām jau laizījās, saimniekam acīs skatoties!

Biedē te mūs un biedē. Ar skaļiem vārdiem un arī cipariem. Krīze! Krī-ze! Ja ne šodien, tad rīt jau nu noteikti. Inflācija pieaugusi par tik un tik, nacionālais kopprodukts krities par tik un tik… Nu un? Vai tos skaitļus sviesta vietā uz maizes smērēsim? Vai arī ar tiem biedēsim bērnus, kas neizrāda īpašu kāri mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties? Bet varbūt skaitļu dēļ pēkšņi paši kļūsim bezgala viedi – i taupīsim vairāk un prasmīgāk, i ar saviem priekšstāvjiem bez piecreiz piecām parakstu vākšanām galā tiksim?… Vienā ziņā nu noteikti gribas piekrist tam redakcijas aptaujātajam ekonomistam, kas atzina – ja labi sauksim, ne tikai krīzi, bet visas sabiedrības grimšanu depresijā piesauksim noteikti…

Vakar Centrālā vēlēšanu komisija nolēma, ka referendums par 217 567 iedzīvotāju ierosinātajiem grozījumiem Satversmē notiks 2. augustā. Dienu iepriekš Saeimas deputāti tos noraidīja, atzīstot par nesagatavotiem.

Aizvadītās nedēļas nogale mūsu mazpilsētiņai un visam Kandavas novadam aizritēja zem svētku zīmes. Lai radītu īstu svētku noskaņu, jau iepriekš bija domāts un darīts daudz, turklāt izpalika skaļi un nevajadzīgi lozungi, tā vietā kopīgiem spēkiem tika radīti daudzi skaisti, paliekoši un ikviena (kā vēlētos) acij tīkami akcenti. Iepriecināja gan gludi nopļauts mauriņš pilsētas skvēros, gan ziedošas ziedu kompozīcijas.