Labi, ka mani nenoknāba?

Tukuma Veļķu mikrorajonā atrodas ūdenskrātuve, kurā šovasar bez ierastajām pīlēm vērojama arī gulbju ģimene – vecāki un četri bērni

Tukuma Veļķu mikrorajonā atrodas ūdenskrātuve, kurā šovasar bez ierastajām pīlēm vērojama arī gulbju ģimene – vecāki un četri bērni. Reiz braucu garām un pabrīnījos, ka šie putni nemaz nebēg no automašīnas un turpina dīķī plivināt spārnus ūdenskrātuves krastā, kas ir pašā ceļmalā. “Ak, cik brīnišķīga fotogrāfija sanāktu!” es nodomāju. “Žēl, ka nav laika apstāties.”

Pagājušajā nedēļā gar ūdenskrātuvi gāju kājām. Gulbji atradās tālākajā galā, tādēļ nopratu, ka nekādas fotografēšanas nebūs. Bet kaut kā pakavējos, paminstinājos, papriecājos par skaisto skatu… Un – gulbji, mani pamanījuši, nevilcinājās peldēt uz krastu. Iedomājos, ka man ļoti paveicies un es varēšu uzņemt brīnišķīgus kadrus ar gulbjiem tuvplānā.

Tas tiešām izdevās – pelēcīgie pusaudži veikli izkāpa krastā un plivinājās, locīja garos kaklus, staipījās, čubināja spalvas. Iztaisījās, kā nu mācēja. Es steidzu spiest fotoaparāta podziņu. Diemžēl – sviestmaizes likums! – baterijas iztukšojās. Nolēmu ieiet vietējā veikaliņā un nopirkt jaunas.

Liktenīgs lēmums. Pie ūdenskrātuves vairs neatgriezos. Jo veikalniece man izstāstīja par šiem gulbjiem visu. Pareizāk sakot, nevis par gulbjiem, bet par cilvēkiem. Pirmais teikums no viņas mutes bija visnotaļ skarbs: “Vai nenoknāba?” Es biju pārsteigta, un veikalniece piebilda: “Gulbji taču gaidīja baltmaizi! Ja nedabū, tad knābj.”

Kā noskaidroju, nesaprātīgi ļautiņi mēdz savā pārprastajā žēlsirdībā un labestībā pirkt veikalā maizi un barot gulbjus. Lūk, tādēļ tie nemaz nebaidās pat no rūcošiem automobiļiem! Veikalniece mēģina pārliecināt barotājus, ka gulbjiem pašiem ir jāmācās atrast pārtiku tai pašā ūdenskrātuvē, kur viņi dzīvo, un ar augiem tajā pilnīgi pietiek. Cik nav dzirdēts televīzijā un radio un lasīts avīzēs, ka savvaļas dzīvnieku piebarošana ir absolūti lieka un pat kaitīga! Un pērk jau to lētāko maizi, kurā mēdz būt dažādi “vitamīni”. Būtu ļautiņi kaut savu naudiņu pažēlojuši, ja ne putnus…

Jā, pateicoties šiem barotājiem, es varēju fotografēt tuvplānus. Bet – labāk es iztiktu bez bildes. Galvenais, lai putni ir veseli un spēj radīt veselīgus pēcnācējus.

 

5 komentāri “Labi, ka mani nenoknāba?

  1. Vispār jau tā nav, kā rakstā ir teikts. 1) šie gulbji (vecie)katru vasaru te perē savus putnēnus un pie cilvēkiem ir pieraduši 2)foto varēja mierīgi taisīt arī bez maizes, jo putni bieži vien tāpat guļ dīķmmalā pie ielas kopā ar pīlēm. var mierīgi iet garām, neviens netaisās knābt. 3) vietējie putnus nebaro, vismaz nav redzēts 4)tā bodniece ja nemaldos pati strādā tikai pirmo gadu, baigā speciāliste par gulbjiem atradusies.5)maizi pērk makšķernieki, kuri atvelkās no pilsētas, tie tad mož arī gulbjus piebaro.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.