Vai laiks izdejots? /FOTOREPORTĀŽA/

10. jūlija vakarā, stadionā «Daugava» norisinājās XIV Deju svētku lieluzvedums «Izdejot laiku», kurā piedalījās ap 13 700 dejotāju (gandrīz 400 kolektīvu vadītāju) no visas Latvijas.

10. jūlija vakarā, stadionā «Daugava» norisinājās XIV Deju svētku lieluzvedums «Izdejot laiku», kurā piedalījās ap 13 700 dejotāju (gandrīz 400 kolektīvu vadītāju) no visas Latvijas.

Aptuveni 15 minūtes pirms koncerta sākuma pie ieejas bija manāmi cilvēki, kas centās nopirkt biļeti, ja ne savādāk, tad rokā turot baltu lapu ar uzrakstu «Pērku biļeti!». Nezinu, vai šis kungs biļeti nopirka, bet stadiona tribīnēs ik katrā otrā rindā varēja manīt brīvu vietu. Žēl, ka skaisto koncertu neredzēja tie cilvēki, kas to tik tiešām ļoti vēlējās, savukārt citi atļāvās vienkārši neierasties.
Laiks mums ir katram savs un vienlaikus visiem kopīgs. Vai tas būtu viens cilvēks vai tauta, vai arī Pasaule tās plašākajā tvērienā, – tā ir galvenā doma, ko mums gribējuši atklāt lieluzveduma veidotāji. Grandiozais uzvedums aptver vienu dienu, vienu pasaules tapšanas apli līdz pat jauna apļa iesākumam, raibajās un krāšņajās mūsu tautas dejās atspoguļojot visu novadu tradīcijas, kas sakņojas dziļi folkloras horeogrāfiskajā un tās muzikālajā materiālā. Vairāk nekā 13 700 dejotāju izdejoja rītu, dienu, vakaru un nakti, kā arī rītausmu. Kā vienmēr sajūsmināja dejas zīmējums, tautas raksti – gan Pērkona krusts, gan Auseklītis u. c., taču īpašu noskaņu radīja uguns – kā pagānisma elements. Iespējams, lai uzsvērtu citiem, ka latvieši ir maza pagānu tauta pie jūras, kurai lielā vērtē ir darbs un kultūras saglabāšana.
Šis nebija pirmais Dziesmu un Deju svētku koncerts, kurā bija daudz ārvalstu tūristu. Mums tieši aiz muguras gandrīz visu sēdvietu rindu aizņēma smaidoši pensijas vecuma franči, kuri, šķiet, priecājās un dzīvoja līdzi dejas svētkiem vairāk nekā paši latvieši, ar plaukstām pieskaņojot ritmu, kā arī uzgavilējot. Iespējams, viņiem Latvija asociēsies ar grandioziem tautas kultūras svētkiem, ne vien sekstūrismu…
Dodoties mājup uz Rīgas centra pusi pa logu vērojām dejotājas tautas tērpos, kas līksmi raitā deju solī atstāja stadionu, un, galvenais – smaidīja un māja ļaudīm ar roku. Tā teikt – prieks pašiem un citiem. Tiesa, bija arī neapmierinātie – varbūt ar stadionam garām braucošajiem vilcieniem, bet varbūt ar divu gaisa balonu mēģinājumiem pacelties gaisā – šīs darbības norisinājās divas stundas – visa koncerta garumā. Jāpiebilst, ka gaisa baloni gozējās arī pie Ķīpsalas halles deju uzvedumā «No sirsniņas sirsniņai», taču neuzkrītošāk…
Viss pārējais bija nevainojami, un pats galvenais, ka lietus nelija!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *