8. novembrī 90. dzimšanas dienu atzīmēja Vānes pagasta iedzīvotāja Vera Kocere. Īstā svinēšana gan notikšot 18. novembrī, kad savus 90 svinēs Latvija – tad uz nelielām svinībām sanākšot visa kuplā ģimene, tostarp bērni Ilmārs, Ārija un Rita, mazbērni Gita, Gunta, Gunita un Aldis un mazmazbērni Kristers, Marks un Artūrs.
13. novembrī ar jubilāri runājām par dzīvi – par garu mūžu, kurā, kā atzina V. Kocere, bijušas gan vieglas, gan grūtas dienas, taču nekad tās nav pagājušas bez optimisma. Un runājām arī par Latviju. "To vienmēr atceros, ka esmu dzimusi vienā gadā un gandrīz vienā laikā ar Latviju. Tāpat kā nevaru aizmirst savu dzimšanas dienu, nevaru aizmirst arī to. Tikai bija laiks, kad par to nerunāja. Jā, reiz par daudz ko nerunāja, varbūt paši savā starpā šo un to teica, bet ne uz āru. Tomēr sirdī jau tas bija un ir joprojām."
Skolas mācības visu dzīvi noderēja
Veras kundze dzimusi un augusi Saldus rajona Gaiķu pagastā, zīmīgā vietā, kur saduras Kurzemes un Zemgales novads – tur esot pat bijis tāds ceļastabs. Mācījusies sešklasīgajā pamatskolā Variebā, jo tā bijusi tuvāk mājām. Skola bijusi pilna bērnu, taču skolotāji – tikai četri, turklāt viens no viņiem bijis direktors: "Skolotāju bija maz, bet katrs pasniedza vairākas stundas, un viņi iemācīja visu – galvenos mācību priekšmetus, arī vēsturi, ģeogrāfiju, vācu valodu, apguvām rokdarbus, ēst vārīšanu. Tas, ko es tajā skolā iemācījos, jo nekur tālāk vairs negāju, visu dzīvi noderēja. Visu pārējo iemācījos no darba, jo darbs jau māca cilvēku. Pēc skolas kādu laiku dzīvoju un strādāju vecāku mājās – tā jau toreiz darīja."
V. Kocere atceras arī politiskās pārmaiņas valstī. Kādus divdesmit gadus nodzīvojusi Latvijas laikā, bet tad piedzīvojusi krievu karaspēka ienākšanu, nākamo karu: "Mūsu māja nebija tālu no lielceļa, tāpēc redzējām, kā nāca karavīri – rindām vien, brauca arī ar tankiem. Man bija bail, jo karavīri, kas nāca mājā ēst prasīt, bija bruņoti ar šautenēm. Labi, ka paps saprata krievu valodu, tad bija vieglāk saprasties. Lielākoties viņi gribēja ēdamo, laupīt nelaupīja. Aiz Saldus, Zvārdē, karoja, tāpēc karaspēks staigāja šurpu turpu; ik pa laikam armijas daļas nometās kādās mājās, tur ierīkoja virtuvi, tur dzīvoja. Mūsu pusē viņi cilvēkus neaiztika, vismaz neviens neko neteica, bet runas klīda, ka Lutriņos gan daudz ko darījuši… Tad ienāca vācieši, kas kādus gadus te bija; tieši tāpat karaspēks staigāja no vienas vietas uz otru. Atminos, kā viens vācu virsnieks nedēļu dzīvoja mūsu mājās. Vienudien laikam nojauta, ka būs jāiet prom – izgāja pagalmā, paņēma binokli un ilgi pētīja, uz kuru pusi lido lidmašīnas, tad vienā brīdī ņēma un pazuda…
Tāds bija tas laiks – nemierīgs. Bet pie kā nepierod…
Pagāja gadi, kādā ballē iepazinos ar savu nākamo vīru, kurš nu jau 17 gadus kapu kalniņā. Kolhoza laikā strādājām dažādos darbos; grūti nebija – cik nu katrs varēja, tik darīja. Tad jau dzīvojām Vānes pagastā."
Rūgtums par nepamatoto izsūtīšanu
Par smagāko pārbaudījumu dzīvē Veras kundze uzskata izsūtījumā pavadīto laiku – izmisuma, neziņas un pārdzīvojumu dēļ: "1949. gadā mani, vīru un viņa ģimeni izsūtīja uz Tomskas apgabalu. Iepriekš neviens neko nezinājām, tikai 25. marta naktī iebrauca pagalmā bruņoti vīri un pateica, ka jābrauc līdzi. Aizveda uz Kandavas staciju un no turienes tālāk – pat nezinu, kur. Un izsūtīja ne par ko – vīra vecākiem bija jaunsaimniecība, nekas vairāk. Kad aizbraucām tanī galā, tā arī pateica: "Jūs izveda nepamatoti." Bet, kad teicām, lai laiž mājās, nelaida. Vien pateica – vai mums esot vienalga, kur dzīvojam – Latvijā vai Krievijā?! Un tā tur nodzīvojām septiņus gadus. Izsūtījumā Pudovkas kolhozā dzīvojām pie krievu ģimenēm, kas mūs labi uzņēma. Tikai no sākuma skatījās šķībi, vēlāk pierada un pieņēma. Viņiem jau bija pateikts, ka atvedīs tādus nevēlamos. Atceros, lai nokļūtu kolhozā, bija jābrauc pāri Obas upei, kas bija tik liela, ka neredzēja ne gala, ne malas – ūdens saplūda ar debesīm. Pāri braucām ar motorlaivu, aiz tās brauca mazāka laiva. Bail bija ļoti. Daži uztraucās, ka mūs ievedīs upes vidū un nogremdēs, bet paši ar otru laivu aizbrauks. Divi krieviņi, kas vadīja laivu, nomierināja. Lai arī bija marta beigas, kad tikām galā, uznāca sniegputenis un mūs sagaidīja zirgu pajūgi ar ragavām. Pārsteigums bija tas, ka ikdienas darbos tur nodarbināja buļļus, jo zirgu tur bija maz. Paši strādājām kolhoza fermās. Vēlāk, kad iedzīvojāmies, kopā ar vēl vienu latviešu ģimeni sametāmies kopā un uzcēlām mazu mājiņu.
Kad pārbraucām mājās, vēl pēc kāda laika no Rīgas atsūtīja rakstu, ka esam nepamatoti izvesti. Līdz šodienai nesaprotu, kā tā var izdarīt… Bet tolaik jau tā bija – cilvēku satika uz ceļa, lika kāpt mašīnā un aizveda. Pulka tādu bija. Bet – ko darīt? Kur esi, tur jācīnās par savu dzīvi. Gandrīz visi, izņemot vīratēvu, kurš saslima un nomira tur, atbraucām mājās."
V. Kocere stāsta, ka tagad, visu to atceroties un pārdomājot, viņa brīnās, kā varējusi visu izturēt. Kā nekā bijusi stāvoklī, gaidījusi bērniņu. Tomēr izturējusi visu garo ceļu un pēc dažiem mēnešiem piedzimusi vecākā meita. Arī dēls piedzimis tur. Kamēr bērni bija mazi, dzīvojušies pa mājām, pēc tam, kad izveidots bērnudārzs, apmeklējuši to: "Meita arī tur sāka iet skolā, lai gan krievu valodu nesaprata, jo mēs mājās krieviski nerunājām. Es pati arī tikpat kā nemācēju, jo skolā jau to nemācīja, zināju tikai drusku – lai varētu sarunāties. Kad braucām mājās, meitai jau bija septiņi, bet dēlam – pieci gadi."
Vaicāta, vai, atgriežoties no Sibīrijas, nav bijis rūgtuma par nodarīto netaisnību, Veras kundze saka, ka ne. Vainīgos viņa nav meklējusi, arī dusmas sevī uz citiem cilvēkiem nav turējusi, jo – ko tas līdzētu?! Neko jau tas nemainītu: "Vajadzēja tikai dzīvot un strādāt tālāk, veidot visu no jauna. Tikai par izsūtījumā pavadīto laiku gan nekad nevienam nestāstīju; par to jau neviens padomju laikā nerunāja. Man bija nepatīkami to pat pieminēt. Lai arī apkārtējie zināja, ka neesam nekādi kulaki, visādi varēja būt. Labāk tad stāvēt klusu."
Te nu es esmu…
"Pēc atgriešanās dzīvojām pie mana brāļa, vēlāk kolhozs iedeva dzīvokli. Un sākām visu no gala." «Zemturus», kuros Veras kundze tagad dzīvo kopā ar meitu Āriju, kopā ar 12 hektāriem zemes apkārt nopirkuši pirms gadiem trīsdesmit. Iepriekšējā mājvieta brukusi kopā, ja nebūtu izgājuši, droši vien būtu virsū uzgāzusies. Kādreiz turējuši vairākas gotiņas, tagad palikusi viena. Lielākajos dārza darbos, piemēram, zemi sastrādāt un visu ko citu palīdzot dēls Ilmārs, viņš arī malku sagādājot. Abas iztiekot ar vienu pensiju, jo meitai līdz tai vēl divi gadi, bet naudas pietiekot – piens ir, vajadzīgais dārzā izaug.
"Un tā nu tas iet – kaut kas beidzas, kaut kas sākas. Un – te nu es esmu. Tikai, šķiet, kādreiz kaut kā labāk dzīvojās – bija darbs, visi strādāja, bija apmierināti. Tagad, apskatoties apkārt, liekas, ka cilvēkiem kaut kā pietrūkst. Daudzi sūdzas, ka trūkst naudas, darba… Varbūt, ka tā ir, bet arī pašiem vairāk jādara. Nevajag tik daudz kreņķēties, vajag strādāt un vairāk domāt par sevi – kā iztikt. Esmu sapratusi, ka visos laikos, lai vai kā arī neietu – labi vai slikti – cilvēks pielāgojas apstākļiem. Un visos laikos jāstrādā – vai Latvijas laikā, Sibīrijā vai padomju laikā. Tu jau nedomā, kāpēc strādā, tu vienkārši dari, un viss."
Veras kundze saka, ka šad un tad paslimojot arī, tāpēc daļa naudiņas aizejot zālēs, bet – "savu reizi jau jāpaslimo. Ir taču man arī tie gadi, kad var kaut kur arī sāpēt…. Bet kopumā esmu priecīga, ka veselība kaut drusku turas un ka šai ziņā Dieviņš palīdz. Ar spieķīti varu ārā iziet, ar darbu darīšanu gan pagrūti, jo tad galva sareibst. Bet lasīt un arī televīziju skatīties varu. Adīt gan vairs tagad nepatīk, laikam savu būšu noadījusi – kādreiz zeķes saadīju kaudzēm, vēl tagad varu valkāt, arī džemperus, bet tagad acis palikušas tumšākas un valdziņus īsti nemaz nevaru redzēt.. Viss laikam lēni iet uz beigām…"
Jubilāres meita Ārija Kocere saka, ka mamma visu mūžu bijusi optimiste un tas droši vien palīdzējis tik garu mūžu nodzīvot, tas arī palīdzējis būt stiprai. Kad vaicājam, no kurienes stiprums un optimisms – kā nekā liktenis nav lutinājis, gaviļniece saka, ka no bērnības: "Man bija ļoti skaista bērnība, pie vecākiem dzīvojot, varbūt tur to pamatu ielika. Lai gan bija jāstrādā, es jutos ļoti labi. Un vecāki dzīvoja saticīgi, nebija nekādas rūpes, kreņķu vai uztraukumu."
Kad «Zemturu» saimnieces cienā ar torti, kafiju un glāzīti liķiera, Veras kundze skubina cienāties un saka, ka kūkas viņai garšojot; lai gan nesmādējot nevienu ēdienu, daži ienaidnieki šai ziņā tomēr esot – pupiņu kafiju un alkoholu gan neciešot: "Es dzeru veco, labo graudu kafiju, kas ir ļoti veselīga. Par alkoholu pat nav ko runāt – no tā apreibst un paliek dulls. Kad jauna biju, nelietoju un tagad jau pavisam ne."
Par savu dzīvi Vera Kocere saka – garam mūžam vajadzīga pacietība un izturība – "ja šīs abas lietas būs, viss būs kārtībā."
