Ekonomiskā krīze? Ko nu?

Ar šādu nosaukumu turpinām rakstu sēriju (pirmā publikācija 29. aprīļa numurā), kurā skaidrosim dažādas šī brīža ekonomiskās aktualitātes. Iecerētas intervijas ar vairākiem atzītiem ekonomistiem, šīs nozares ekspertiem. Skaidrosim arī dažādu nozaru speciālistu viedokli, iztaujāsim uzņēmējus un dažādu dienestu darbiniekus. Šoreiz saruna ar lauksaimnieku – SIA «Jaunkaudzītes» valdes priekšsēdētāju Jāni Apsi.

Izdzīvos tie, kas uzaudzējuši muskuļus

Savulaik SIA «Jaunkaudzītes» valdes priekšsēdētājs J. Apse kā Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomes pārstāvis Briselē piedalījās iestāšanās sarunās Eiropas Savienībā (ES).

J. Apse:

– Briselē piedalījos sarunās par laika periodu no 2003. līdz 2006. gadam. Apskatīja arī nākošo periodu no 2006. līdz 2013. gadam. Nosacījumi, ko Brisele piedāvāja Latvijai, bija diezgan neizdevīgi. Mēs mēģinājām runāt ar Eiropas komisijas pārstāvjiem, kā situāciju mainīt, uzlabot. Eiropas komisijai bija absolūti visi dati: par mūsu platībām, vidējo references ražu, par to, cik ir apstrādātu lauku, cik zālāju, cik – kultūraugi. Ne mēs varējām kā sarunāt, ne viņus pārliecināt.

– Bet diskusijas, stājoties ES, taču notika ar domu, lai kopīgi strādātu un attīstītos, arī jaunpienākušās valstis…

– Bija skaidrs, ka tobrīd Eiropas vecās valsis meklēja jaunus tirgus un negribēja, ka jaunās valstīs ātri būtu konkurētspējīgas. Tāpēc arī mēģināja mūsu attīstību kavēt, lai mēs pēc iespējas ilgākā laikā sasniegtu viņu līmeni un pēc iespējas mazāk ciestu viņu izlutinātie, siltumnīcu apstākļos dzīvojošie un strādājošie zemnieki.

– Kāds attīstības ziņā Latvijas laukos ir bijis periods no 2003. līdz 2006. gadam? Vai, jūsuprāt, ir notikusi pietiekama attīstība?

– Uzskatu, ka mums ir divas programmas – «Platībmaksājumi», «Struktūrfondi» un nu ir arī trešā programma – «Eirovide». Visiem interesē platību maksājumi, un tur nekas nebija jāadministrē. Zemnieks pasaka, cik apsējis un kādas zālāju platības. Iznāca gandrīz, ka ne par ko gada beigās saņem naudu, un vienīgais noteikums – šīs platības jāapstrādā. Tad, kad 2003. gadā runāja par to, ka katru gadu par 5 EUR pieaugs vienotie platībmaksājumi, tad mums Latvijā bija viena platība. Tā 2003. gadā tika fiksēta. Un tā tam vajadzēja arī palikt. Bet kas notika? 2004. un 2005. gadā ļoti daudzi bagāti cilvēki sapirka zemi Latgalē, kas 2003. gadā nebija ne apstrādāta, ne deklarēta kā lauksaimnieciskā zeme. Vajadzēja būt tā, ka līdz 2013. gadam šie jaunie īpašnieki nevarētu neko saņemt, kā tikai kādu nacionālo atbalstu. Bet mums dažu politiķu dēļ iznāca tā, ka šie zemes jaunieguvēji tika iekļauti kopējā naudas saņēmēju sarakstā, tāpēc mums arī maksājums samazināja. Kad es toreizējai Lauku Atbalsta dienesta priekšniecei Irinai Pilverei prasīju, kāpēc neievēro nosacījumu, ka tā nauda, kas ir iedota, tā ir tām platībām, kas bija 2003. gadā, viņa atbildēt uz šo jautājumu nevarēja, vien daudznozīmīgi pasmaidīja…

Manuprāt, tie, kas izmantoja pirmsiestāšanās fondu SAPARD un struktūrfondus, varēja atjaunot savu tehnikas parku, renovēt ražotnes; kas toreiz bija tālredzīgi vai arī vienkārši riskēja, tie šajā brīdī var izdzīvot. Viņus arī skar krīze, bet ne tik sāpīgi. Viņi ir izaudzējuši muskuļus un neizputēs.

– Vai toreiz, kad notika šī negodīgā platību maksājumu pārdale, zemkopības ministrs Mārtiņš Roze toreiz varēja kaut ko ietekmēt?

– Grūti pateikt. Manuprāt, toreiz nozīmīgi cilvēki iepirka Latgalē zemes par sviestmaizi un izdomāja, kāpēc vēl nevarētu papildus saņemt naudu?

Iestāšanās līgumā paredzēts, ka mēs saņemam katru gadu par 5 EUR vairāk, bet faktiski mēs saņemam katru gadu par 5 EUR mazāk par hektāru zemes.

Platību maksājumus samazināja arī tad, kad beidza pastāvēt cukurbiešu audzēšana. Šīs platības atkal tika iemestas tajā pašā katlā uz to pašu 2003. gadā noteikto naudas daudzumu. Kaut gan cukurbiešu audzēšana vienmēr ir bijusi lobēta nozare, jo viņiem bija kvotas un valdības noteikta samaksa par to; un arī tagad tā ir lobēta nozare, jo Sturktūrfondos startē ārpus kārtas un vēl piecus gadus saņem kompensācijas.

– Vai cukurbiešu likvidēšana bija objektīvi pamatota?

– Es varu pateikt vien savu subjektīvo viedokli. Cukurbiešu nozare nolikvidējās tāpēc, ka pārstrādātājs ar audzētāju nevarēja sadalīt peļņu, kas bija ļoti liela. Ministra kabineta noteikumi noteica cukurbiešu minimālo iepirkuma cenu, un rūpnīcas saprata, ka rūpnīcām, piemēram, Jelgavai, 2,5 miljonu peļņa ir par mazu. Bet zemniekiem A kvotas cukurbietēm rentabilitāte bija līdz 300%. Tā ir astronomiska peļņa.

– Bet tā jau nav vien zemnieku un pārstrādātāju biznesa lieta, tā ir arī valsts stratēģija – vai mums vajag cukurrūpniecību vai nē… Tika taču pierādīts, ka Latvijā cukurrūpniecība nav izdevīga.

– Jā, ir tāds Andris Miglavs, Agrārekonomiskā institūta direktors. Tas viņam tika pasūtīts vērtējums – par latviešu cukurbiešu nozari. Viņš iestāstīja, ka cukurbietes audzēt nav izdevīgi. Tas, ka Eiropas savienība lika nedaudz samazināt kvotas cukurbietēm, tas bija sīkums, katram zemniekam tas bija par aptuveni 2%. Viņš pierādīja ne jau zemniekiem, bet publikai, ka cukurbietes audzēt būs neizdevīgi. Zemnieki līdz pēdējam neticēja, ka tas tā notiks.

Es neticu nevienam A. Miglava vārdam. Viņš, šķiet, ir pasūtījuma izpildītājs. Tagad viņš saka, ka Latvijā būs izdevīgi audzēt linus vai aitas. Viņš tam vajadzīgo fonu uztaisīs. Tas atkal ir mans subjektīvais viedoklis, bet, manuprāt. nevar ticēt nevienam Miglava teikumam.

– Vai, jūsuprāt, linkopība nevarētu būt perspektīva nozare?

– Mums ir tādi drosmīgi zemnieki kā Gunvaldis Sproģis, kas tagad audzēs linus. Es nevaru komentēt ne linu audzēšanu, ne aitkopību, jo, manuprāt, tur nekas nevar sanākt. Linu audzēšanai ir specifiska tehnika, jānodarbojas ar stiebru eksportu. Es neesmu interesējies, kā to var izdarīt. Es negribu riskēt. Tāpat arī ar aitām. Ne jau tikai gaļa vien ir no šiem dzīvniekiem, ir arī vilna, un tai pašlaik nekāda noieta nav. Varbūt tā ir mana vaina, esmu konservatīvs cilvēks, bet šīs divas nozares es negribu komentēt.

– Cik stabila situācija šobrīd ir jūsu saimniecībā?

– Man ir realizēti divi SAPARD un divi struktūrfondu projekti. Ja man to projektu nebūtu, tad šajā brīdī būtu ļoti grūti.

– Kāda ir piena cena šobrīd un kāda tai jābūt, lai vismaz pastāvētu?

– Mūsu saimniecībā ir 210 govis. Manā saimniecībā izdzīvošanas piena iepirkuma cena ir 20 santīmi par litru, bet tas ir tā – jūs atnākat, paēdat, pastrādājat, bet algā neko nesaņemat. Bet par tādu nozari diemžēl zūd interese.

– Vai, jūsuprāt, piensaimniecībā kaut kas varētu mainīties?

– Pašlaik ir tā, ka Latvijā piena vietējam patēriņam ir par daudz. Eksportēt neviens īpaši negrib, jo eksporta produkcijas sagatavošana ir darbietilpīga. Tāpēc izdevīgāk ir izvest pienu laukā no valsts bez jebkādas pievienotās vērtības, kā to jau pašlaik arī dara. Bet saražot sieru vai piena pulveri… Parasti ir tā, ka gadu piena pulveris ir pieprasīts un gadu nē. Tāpēc arī savā saimniecībā esmu izvēlējies vairākas nozares: audzēju labību, rapsi, ražojam pienu, tādējādi nav viss uz vienas kārts uzlikts.

– Pieaugot degvielas cenām, īpaši ienesīga nebūs arī graudkopība…

– Pašlaik, ja kāds saka, ka ir zaļā gaisma graudu audzētājiem, tas ir aplami. Pašlaik mūs biedē, ka minerālmēslu cena rudenī pieaugs divkārtīgi. Aicina ņemt kredītus un pirkt minerālmēslus tagad. Pavasarī šī cena pieauga divas reizes, salīdzinot ar pagājušo gadu, un šī gada rudenī sola divas reizes lielāku pieaugumu nekā šajā pavasarī. Pēdējie dati no pasaules biržām liecina, ka kviešu cena ir nokritusies par 40%. Tātad kviešu cena pasaules biržās ir tāda, par kādu rudenī no mums labību iepirka. Toties ražošanas izmaksas ir cēlušās.

Vēl jāņem vērā, ka mēs Latvijā labību kuļam tad, kad dienvidvalsis – Ukraina, Vācija, Dānija, Polija – jau ir nokūlušas. Un, ja viņiem ir laba raža, tad – kur mēs liksim savus graudus? Apcirkņi jau būs pilni un arī cenas – mazākas. Eiropas tirgū cenas svārstās katru dienu. Ja dienvidvalstīs būs labas ražas, tostarp arī Ukrainā (kaut ar tā nav ES valsts), ja lopbarību atļauj ievest bez ievedmuitas, tātad mēs esam neaizsargāti.

– Jūs katru gadu stādāt arī 10 ha kartupeļus. Kā veicas šai nozarei?

– Tā man ir hobijnozare. Uz ražību īpaši nestrādāju, minerālmēslus lieku maz. Tā kā man ir saglabājusies kartupeļu audzēšanas tehnika, tad arī tos stādu. Nitrātu saturs kartupeļos ir divreiz mazāks nekā normatīvos atļauts. Pārsvarā noslēdzu līgumu ar ēdnīcām, kafejnīcām. Pašlaik cena ir divas reizes mazāka nekā pagājušā gada rudenī, bet audzēšanas izmaksas jau nav mazinājušās… Kartupeļiem bija laba raža, un arī daudzi cukurbiešu audzētāji, kam bija labas zemes, stādīja kartupeļus. Tāpēc ir kartupeļu pārprodukcija. Manā saimniecībā kartupeļus brauc pirkt lietuvieši – par 5,5 santīmiem ņem labus pārtikas kartupeļus.

– Jūs daudz audzējat rapsi. Vai tā dēļ Latvijā nedraud iespēja palikt bez labības?

– Rapša audzēšana ir vienīgā nozare, kur ir garantēta rentabilitāte. Jau tagad cena svārstās ap 400 EUR pat tonnu. Ja var novākt 3 tonnas no hektāra, tad man vairāk neko nevajag. Rapsis jau gan ir arī ļoti fērlīga kultūra, un vienā vietā to var audzēt reizi četros gados. Ja ar to intensīvi nodarbojas, katru otro, trešo, gadu jālieto ļoti daudz agroķimikāliju.

– Saimniecības, kam bija līdz 20 govīm, saņēma atbalstu standartu sasniegšanai. Viņi tagad ir neapskaužamā situācijā. Vai šie zemnieki bija vieglprātīgi, rakstīdami projektus. Ministrs saka, ka esot brīdinājis…

– Vaina šeit jāuzņemas ministrijai, jo Latvijā ačgārni tika palaistas programmas – vispirms struktūrfondu programma, pēc tam standarti sasniegšanai. Eiropā bija apstiprināts, ka tie, kas realizējuši struktūrfondus, standartu sasniegšanā nevarēs piedalīties. Bija jādara tā, ka vispirms bija jāizlieto standartu programmas līdzekļi un tad – struktūrfondu programma. Tā kā visi lielie bija realizējuši struktūrfondus, viņi standartus apgūt nevarēja, un standartos palika diezgan liela nauda. Lai nebūtu pārmetumu, ka mēs nemākam apgūt Eiropas naudu, standartu sasniegšana tika pamesta visiem, arī tiem, kam viena vai piecas govis. Te nevar pārmest cilvēkiem. Ja valsts mērogā realizē tādu Eiropas programmu, neviens cilvēks nevar saprast, ka šodien viņu atbalsta, bet rīt viņu noliek līdz ar zemi…

– Projektus Lauku atbalsta dienests pārbauda, tur taču redzamas, kādas cenas ir ierakstītas…

– Es uzskatīju, ja man a/s «Tukuma piens» maksāja 26 santīmus, tad tā cena ir ļoti laba, un sevī klusībā nodomāju, ka ar laiku nebūs, kas man pienu pērk par tādu cenu… Mūsu piena pārstrādes uzņēmumi strādā ļoti neefektīvi, noslogoti pa trešdaļu, braukā krustām šķērsām pa Latviju, vācot pienu. Skaidrs, ka viņi strādā tikai ar zaudējumiem.

– Rīgas piena kombinātam nav nekādas atbildības par to, ka uzcēla tik milzīgu sierotavu?

– Te atbildība jāuzņemas tiem, kas dalīja struktūrfondus pārstrādei.

– Arī lielais mūsu zemnieku parādnieks – SIA «Ozoli» – par Eiropas naudu uzbūvējis jaunu ražotni, kas nu stāv tukša…

– Kooperatīvs «Piena ceļš» gribēja pārņemt šo uzņēmumu un uztaisīt par zemniekiem piederošu, taču parādsaistības ir tik briesmīgas, ka tas, kas tās pārņemtu, nav dzīvotājs. Es domāju, ka tā bija veiksmīgi izplānota afēra.

Es neko sliktu nevaru teikt par a/s «Tukuma piens», kas nekad nav izcēlies ar augstām iepirkuma cenām un kas strādā iekšējā tirgū, bet viņi arī šobrīd, kad citi sola 14 vai 15 santīmus, tiem, kas ar viņiem strādājuši visu laiku (un sapratuši, ka pārstrādātājs nevar maksāt 28 santīmus), vēl maksā 22 santīmus. Sola gan, ka jūnijā, jūlijā, augustā iepirkums varētu nokrist līdz 21 santīmam.

– Ir dzirdēts, ka šobrīd tiek iepirktas zemes lielfermām, kas gatavojas uzsākt piena ražošanu.

– Varbūt, ka ir cilvēki, kuriem ir nauda, kas jāiegulda. Pērkot zemes lauksaimniecībai un pēc tam pārdodot, jau zaudētājs nebūsi. Ja vēl dabū investīcijas ar struktūrfondu palīdzību… Latgalē, kur jau tā ir mazāk labvēlīgie apvidi… Domāju, ka šādos gadījumos cilvēks ne ar ko neriskē.

– Vai piena ražotājiem nav jādomā arī par to, kā samazināt ražošanas izmaksās? Uz to norādīja arī ekonomists A. Miglavs. Plēves ruļļu barība ir dārga.

– Miglavs vienmēr redz, kur zemniekam pašizmaksa jāsamazina, viņš neredz, kur to var darīt pārstrādātājs vai tirgotājs, jo zemnieks ir tas, kas nerunā pretī un vienmēr piekāpjas. Tajā pašā laikā Miglavs piena pārstrādātājiem gan neprasa, kāpēc viņiem ir volejbola vai futbola komandas, ja jau reiz viņi ir tik sliktā situācijā. Bet runājot par ruļļa tehnoloģiju, tā tiešām ir ļoti dārga. Tās priekšrocība ir tā, ka var izmantot attālus. Ja ir iesēta zaļbarība, mēs varam pirmo, otro attālu arī sagatavot lopbarībai. Ja sāk likt bedri, tad tai vajag daudz zaļās masas, ko no attāliem pietiekami daudz dabūt nevar. Jā, bet vienas tonnas pašizmaksa rullim ir daudz dārgāka nekā, skābsienu liekot bedrē. Mēs savā saimniecībā arī 90% barības liekam bedrē, bet ruļļus tinam no atāliem.

– Govis tagad tur fermā un barību pieved. Vai degvielas dārdzības

apstākļos laišana ganos nav izdevīgāka?

– Ganos laišana ir ekstensīva piena ražošana. Es, protams, pielāgojos, kā varu izdzīvot. Ja govis nelaiž ganos, tās jāmaina pēc četrām, piecām laktācijām. Es neesmu tam gatavs.

– Vai, jūsuprāt, valdība var atrast tos sešus miljonus, ko prasa piensaimnieki?

– Domāju, ja kāds demolēs Rīgu, tad atradīs. Bet vai tie seši miljoni problēmu atrisinās? Tagad piešķīra 2,5 miljonus, bet PVN atmaksā vien aiziet pusmiljons. Tas ir Ls 23 par govi. Varbūt tas palīdzes zemniekiem nopirkt plēvi vai kādu kredītmaksājumu, bet problēmu neatrisinās.

***

– Pašlaik visas valsts attīstība ir nonākusi briesmīgā stāvokli un zemniecība ir pacelta tādā kā virspusējā stāvoklī. Man pat ir grūti iedomāties, kas sagaida valsti. Es vienīgi ceru, ka es nebūšu tajā pirmajā vilnī, kas bankrotēs jau šogad. Dzīvosim līdz rudenim, un tad skatīsimies, kas būs tālāk. Iespējams piena iepirkuma cena rudenī uzlabosies, bet vai tā segs ražošanas izmaksās, ja viss paliek dārgāks, par to neesmu drošs. Ja cukurbiešu audzētāji zināja, ka viņiem būs kompensācijas, tad citām nozarēm šo kompensāciju nav…

Tukuma rajona Slampes pagasta uzņēmums – SIA «Jaunkaudzītes»

Lauksaimniecībā izmantojamā zeme – 1200 ha
Saimniecībā ir 210 govis
Ataudzējamie jaunlopi – 170
Audzē: rapsi – 100 ha; graudaugus – 500 ha; kartupeļus – 10 ha; pļavas un ganības – 590 ha