Sestdien, 30. maijā, asociācijā «Dzīvesprieks» notika svētki, kuros piedalījās paši sociālās aprūpes, rehabilitācijas un arodizglītības centra jaunieši, pedagogi, absolventi, vecāki, atbalstītāji un Vānes pagasta iedzīvotāji.
Bez izredzēm pasaulē nepalaiž
Asociācijas valdes priekšsēdētājs Edijs Pētersons, atklājot svētkus, teica paldies visiem, ar kuru līdzdalību jau septīto gadu notiek šādi svētki un ar kuru ciešu sadarbību «Dzīvesprieka» kopējais projekts var īstenoties jau 15 gadus (īstā jubileja tikšot svinēta pēc diviem gadiem). Viņš izteica cerību, ka centrs pastāvēs vēl turpmākos 100 gadus.
Vaicāts, kā šai grūtajā laikā centram klājas, E. Pētersons optimisma pilnā balsī teica, ka «Dzīvesprieks» dzīvos: "Domājam par finansējumu, jauniem projektiem un to, kā sakārtot aktivitātes, lai jaunieši varētu mūsu pakalpojumus izmantot. Joprojām saņemam piecu veidu finansējumu: no Zviedrijas fondiem, kompānijām un privātpersonām; no Latvijas pašvaldībām; no dažādiem Eiropas savienības fondiem, ko paši ar projektiem piesaistām; no pašu darinātā pārdošanas un Latvijas kompāniju ziedojumiem. Lai gan krīze ir visur, arī Zviedrijā, darbs turpinās. Tagad galveno uzsvaru liekam uz sociālo darbu – dzīves prasmju programmu un personības attīstību."
E. Pētersons stāstīja, ka šobrīd centrā uzturas 39 audzēkņi, no viņiem šomēnes skolu beigšot 14. Prom no «Dzīvesprieka» gan iešot tikai tie, kam reāli ir kur strādāt un dzīvot; ja tā visa nav, esot iespēja palikt te vēl vienu gadu un mācīties sociālās prasmes un praktizēties te uz vietas vai kādā uzņēmumā: "Ja nav stabila pamata no šejienes iziet, tad vienīgais ir skaisti vārdi un puķes izlaidumā, bet nākamajā dienā – nekā."
Īstā dzīve ir tur, ārā
Interesējoties, vai vajadzība pēc šāda veida arodizglītības iestādes nav palielinājusies, noskaidrojām, ka ir. Tāpēc tiekot domāts jauniešu skaitu par pieciem vai sešiem palielināt, taču nevarot to darīt bezgalīgi, jo citādi paši netikt galā: "Mums katru gadu pieaug bijušo audzēkņu skaits – viņu ir gandrīz 200, un viņu vidū ir tādi, kam nedaudz jāpalīdz. Sekojam audzēkņu gaitām gadus piecus pēc izlaiduma. Pirmais gads ir visgrūtākais, kad jāasistē visvairāk, tāpēc ir prieks par pozitīvu rezultātu, taču… Realitāti jaunietis sajūt tad, kad centru ir atstājis. Viņi tā arī saka, ka īstā dzīve ir tur, ārā. Bet viena lieta skolotājam par to stāstīt, taču pavisam kas cits ir pašam to izjust. Jo saprašana nāk tikai tad, kad jaunietis skarbo īstenību izjutis uz savas ādas. Varbūt tāpēc jauniešu attieksme ir uzlabojusies. Mēs jau arī saprotam, ka ar jaunieti ir tā – desmit soļi uz priekšu un viens atpakaļ. Nu kam negadās…"
Asociācijā joprojām var izmācīties par galdnieka palīgu, pavāra palīgu, šuvēja palīgu un remontstrādnieku. Ē. Pētersons atzīst, ka ar šo izvēli līdz šim bijis trāpīts, lai gan šobrīd darba tirgus stāvot uz vietas: "Mēs domājam par jaunām programmām, varbūt metālapstrādi, autoatslēdzniekiem… Mums bija lauksaimniecības uzņēmums, taču tas ir pārdošanas procesā, jo radījis vairāk zaudējumu nekā reālu peļņu. Smuki jau viss izskatās – lauki, traktori, bet ja parēķinām izmaksas… Mums joprojām paliek sakņu dārzs, kartupeļu tīrums, siltumnīcas, tā ka bietes jākaplē būs vienalga… Ja jaunietis kaut ko ļoti grib darīt, mēs atradīsim, kur. Mēs arī meklējam iespējas jauniešiem mācīties citur – piemēram, Skrundas arodskolā, Rīgas 3. arodskolā, Kuldīgā."
Runājot par nākotnes plāniem, asociācijas valdes priekšsēdētājs stāsta, ka domāts projektu attīstīt – norisinās sarunas par līdzīga centra veidošanu, iespējams, Burtnieku novadā, Krāslavas vai Kuldīgas rajonā, kur iecerēts izplatīt «Dzīvespriekā» izstrādātās un pārbaudītās programmas un metodes.
Radošas un sportiskas darbības
Visas dienas garumā svētku dalībniekiem bija darba un iespēju pilnas rokas – varēja piedalīties sporta spēlēs – volejbolā un strītbolā, kur brīžam gāja varen karsti, varēja pamēģināt virvi vilkt un izmēģināt visādus trikus. Savukārt tie, kam vairāk pie sirds radoša darbošanās – kā radītas bija darbnīcas, kurās varēja darināt māla traukus, apgleznot zīdu, zīmēt. Šķiet, vislielāko atsaucību dažādu vecumu klientu vidū izpelnījās brīvdabas pārģērbšanās studija – tur uz pakaramā bija salikti visādi, arī ērmīga paskata tērpi, visu varavīksnes krāsu parūkas un somas. Galarezultātu varēja apskatīt lielā spogulī un, ja varēja pārvarēt smieklu lēkmi, ļauties fotogrāfam, kas teiksmainos tēlus iemūžināja piemiņai.
Centra ēkas trešajā stāvā bija apskatāma Aijas Vīnakmenes fotogrāfiju izstāde, pagalmā piedāvāja nopirkt kādu no jauniešu darinājumiem, palēkāt uz batuta un nogaršot gardās plātsmaizes un šašlikus, ko daži centra audzēkņi pacietīgi cepa visu dienu.
Tomēr neizdzīvoja 🙁