Parasti saruna ar ukraiņiem ir galēji emocionāla. Ar izjumieti Natāliju tā bija citāda. Kad stāstīja par “savu” karu, viņa vienkārši konstatēja faktus, reizēm vien piebilstot: “Jā, tas bija ļoti biedējoši.” Bet, kad noklausījos visu viņas stāstu, sapratu, ka Natālija savā dzīvē jau iepriekš ir pieredzējusi un pārdzīvojusi ļoti daudz. Tāpēc tad, kad nokļuva kritiskās karadarbības situācijās, katrs viņas solis bija vērsts tikai uz vienu – uz izdzīvošanu. Viņa pati tā arī teica: “Baiļu brīžos smadzenes strādā trakā ātrumā. Uzdevums viens: par spīti visam – izdzīvot! Pat tiktāl, ka sāku skaitļot raķetes lidojuma trajektoriju, izvērtējot, kādas būs sekas un mūsu rīcība vienā vai otrā gadījumā.” Natālija ir smaidīga un ļoti mierīga jauna sieviete. Raugoties uz viņu, nekad nepateiksi, cik daudz piedzīvots.