Pagājušās nedēļas, manuprāt, lielākais kumēdiņš bija Drošības policijas operatīvā rīcība. Nepaspēja nabaga Ventspils augstskolas pasniedzējs pat iepīkstēties (lasi – izteikt savu viedokli par krīzi un iespējamo lata stabilitāti), kad jau pirmo sniegu bija spiests vērot vien caur restotiem lodziņiem.
Šķiet, maz būs tādu, kas pēdējā pusgada laikā nebūs iedomājušies par savas dzīves stabilitāti vai kurus tā darīt nebūtu piespiedusi dzīve. Laikam jau, ka katram ir skaidrs – nekas vairs nav tā, kā senāk.
Svētki beigušies un turpinās ikdiena ar ierasto darba ritmu, kam seko iepirkšanās veikalā un ikvakara mājas solis. Klātienē redzētie pasākumi rosina pārdomām: kā svētki izdevās, vai tajos sajutām svētku noskaņu, kas par to liecināja?
Tā nu vēsturiski ir iznācis, ka gada tumšākos mēnešus gaismo mūsu Brīvās un Neatkarīgās Latvijas dzimšanas dienas svinības. 18. novembra vakarā jau pats brauciens vien uz Rīgu var sagādāt neatkārtojamu svētku noskaņu, kad galvaspilsēta tērpta svētku rotā, izgaismots dzelzceļa tilts, televīzijas tornis, kas esot teju vai augstākais Eiropas valstīs. Un cilvēkos, kurus sastapsim ielās, būs īpaša svētku noskaņa.
Krīze, krīze – tā tiek piesaukta un locīta visādos veidos ik dienas. Te banku krīze, te skat, – pustūkstoti policistu plānots atlaist. Un tad izrādās, ka ziņas bišku tā kā no gaisa ķertas, un tās papildina skaidrojumi un komentāru simti. Ķēķa raibumā gribētu piestāt pie tā paša policijas jeb drošības jautājuma.
Rīt – Lāčplēša diena… Vieni no retajiem svētkiem, kad latvieši svin uzvaru, ne apraud sakāvi, zaudējumus vai piemin pāri darījumus. Tiem noteikti vajadzētu būt lepnuma un patriotisma pilniem svētkiem! Taču diemžēl… dažādu aptauju rezultāti apliecina: tikai 16% mūsu valsts iedzīvotāju šie ir nozīmīgi svētki.
Pēdējās laikā, viena otru apsteidzot, vadībā izvirzās divu veidu ziņas – krīze un gatavošanās valsts lielajai jubilejai. Un gluži kā mūsu valsts saimnieciskā dzīve, tā arī emocijas šūpojas: augšā – lejā, augšā – lejā…
Ir tāda bērnu rotaļa «Trešais lieks», un, ja kādam no atmiņas tā jau pabalējusi, atgādinu: spēlētājiem jāsaķeras pa pāriem, bet tas, kurš sev draugu neatrod – kļūst par ķērāju vai, īsāk sakot, viņš nokļūst visneizdevīgākajā spēles pozīcijā.
Ja ar cilvēku nerunā, viņš dara, kā grib. Ja zinātu vairāk, varbūt netielētos, nestrīdētos, bet darītu savādāk. Bet tagad… Kā saprot, tā dara. Slikti? Nepareizi? Jā, varbūt, bet bez runāšanas to nevar ietekmēt.
Kad deviņdesmito gadu sākumā atguvām brīvību, cik iedvesmas un pacilātības pilni bijām gatavi sākt veidot savu valsti, savu dzīvi! "Kaut pastalas kājās, bet brīvi," tā runāja ne vienā vien vietā. Bet kamēr vieni par pastalām un idejiskām lietām, tikmēr citi veikli bīdīja savu biznesu uz valsts rēķina un, faktiski paši nekādas vērtības neradīdami, neražodami, tik vien tikuši pie visu lietu sakārtošanas un to arī savā labā naski darīja.
Kā stāsta, Dievs tā nostādījis – nevar visus mīlēt vienādi; it īpaši, ja kādam glupāka seja, cits nesmuki izrunājas un galu galā – esam vien barības ķēdes "nenokausi – neēdīsi – nedzīvosi" daļa. Ļoti vienkārši.
Jādomā, ka – tādā vai citādā sakarā – gandrīz katrs būs dzirdējis teicienu: "Zivs pūst no galvas." Tas nozīmē – kādi cilvēki noteic un vada valsti un sabiedrībā notiekošos procesus, tāda ir visas Latvijas attīstības gaita attiecīgajā periodā. Kā tas ir šobrīd – beidzoties "treknajiem gadiem", tautā tā arī neredzētiem, nepiedzīvotiem, neizjustiem? Banku krīzes un inflācijas apstākļos? Jāpalūkojas apkārt: sak', kas mūs "grūž bedrē"?
5°C 