Pavasaris atnācis un, neskatoties uz nevienam nepatīkamajām ziņām par gāzes, degvielas, elektrības cenu un nodokļu kāpumu, kas mūsu dzīvi manāmi sarežģīs nākamajā apkures sezonā, tā vien gribas atstāt telpas un doties dabā – mežā, dārzā vai kur citur, lai nepalaistu garām dabas atmošanās brīnumu, kas liek atgriezties gan dzīvespriekam, gan veselībai.
Esmu pārliecināta, ka lielākā daļa no mums jau pierādījusi, ka spēj izdzīvot arī krīzes apstākļos un bez sarūgtinājuma strādāt ar cerību uz labāku rītdienu. Tomēr ir lietas, kas, pārlapojot presi un skatoties medijus, daudzus cilvēkus vienkārši aizkaitina – tas ir cinisms, ar kādu amatpersonas, atļaujas runāt par daudziem cilvēkiem visai sāpīgām problēmām.
Vispirms viedoklis par pensijas nenopelnījušiem pensionāriem, tad kādas valsts ierēdnes nievājošā runa par nevienam nevajadzīgajiem, nepareizās augstskolas beigušajiem pusinteleģentajiem jaunajiem speciālistiem, kuriem nu neviens vairs nevarot piedāvāt darbu. (Nav jau gan arī nekāds noslēpums – lai iekārtotos darbā valsts institūcijās, nepieciešama vien atbilstoša partijas piederība…) Nu finanšu ministrs Andris Vilks raidījumā «Labrīt, Latvija!» uz žurnālista jautājumu, kā cilvēki lielos rēķinus samaksās (aptaujas rezultāti jau tagad rāda – 60% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka nespēj par visu norēķināties) atbild kategoriski, ka cilvēkiem jālemj, kur viņam dzīvot un strādāt…
Nepārmetu tiem, kuriem ir pieticis spēka izlemt, lai dotos darbā uz ārzemēm, lai sev un ģimenei sagādātu cilvēka cienīgus dzīves apstākļus, tomēr skumji, ka cilvēki aizbrauc celt citas valsts labklājību, ka savā valstī esi kļuvis liekais…
Bet laukā spīd saule… Jānoskurinās par dzirdēto un jādzīvo vien tālāk. Sārņus taču aizskalo un spēku dod spirdzinošs bērzsulu malks, un saule sildīs aizvien vairāk…
