Kopā ar mammu un vecomammu 1955. gada 1. maijā Sibīrijā

Kāds augstāks spēks mums stāvēja klāt! Saruna ar Liesmu Zeiburliņu

“Bija nakts, mani pamodināja, un pie gultas stāvēja zaldāts ar ieroci, kam štiks bija galā, un teica, lai ģērbjos. Biju mazs bērns, gāju 1. klasē, neko nesapratu un ļoti nobijos, redzot apkārt visus raudam,” dažas dienas pirms 25. marta, Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienas, stāsta tukumniece Liesma Zeiburliņa. Un piebilst, ka notikušais palicis prātā visu mūžu – tās šausmas, tas  milzīgais izmisums, dzīvojot bez mammas! Bads. Un vēlāk vēl nāca klāt apziņa, ka tik ļoti daudzu dzīves tā tika salauztas. Un par ko?!…   

Skarbais ceļš nezināmajā

Liesmas ģimeni izveda no Ogres rajona Madlienas pagasta «Lukstiņiem». Represēto personu sarakstā ierakstīta Emma Kaurāte, Liesmas mamma, brāļi Jānis un Kārlis, kā arī vecāmāte Liene Riekstiņa.

– Patiesībā mani un brāli Jāni izveda no Zārdzenes pamatskolas – es biju 1. un brālis 2. klasē. Šad un tad sliktos laika apstākļos palikām internātā, arī tajā naktī. Kad mani pamodināja, ļoti uztraucos un neko nesapratu, redzēju, ka apkārt visi raud, un tad ienāca skolotāja ar maizes kukulīti… Man bija gari, gari mati, un meitenes tos ķemmēja un ķemmēja, gluži kā zinādamas, ka ilgi nedabūšu tos izķemmēt. Atceros, man bija sūnu zaļa kleitiņa, mētelītis un kurpes – tolaik jau, cik vien ilgi varēja, brida basām kājām, bet kurpes nesa rokās, lai ilgāk saglabājas… Nekā nebija, kāda skolā biju, tādu arī aizveda. Bez kabatlakatiņa, ķemmītes, liekas apģērba kārtas. Neko neļāva paņemt līdzi.

– Tad, kāds bija jūsu, jūsu ģimenes nodarījums? Liela saimniecība?

– Izvešanas laikā ne, bet agrāk – pirms kara un kara laikā vēl, cik zinu, – bija.  Taču, šķiet, tas bija kādā 1944. gadā, kad zaldāti izdzina mūs no mājām, jo tūlīt nākšot cits karaspēks, un lika doties prom uz Kurzemi. Iejūdza zirgu, virs ratiem uztaisīja tādu kā finiera kulbu, ielika piena kannu ar karstu ūdeni, lai būtu silts, dienu nakti braucot. Tas bija mans pirmais lielais pārdzīvojums; es visu laiku raudāju, cik ļoti man bija bail… Kad tikām uz lielā ceļa, brauca pajūgi viens aiz otra, turpat arī kara tehnika, zirgi trakoja, pārlauza kājas… Tie bija briesmīgi skati!… Tā nonācām Vānes pagasta «Dzeņu» mājās. Mamma no pārdzīvojumiem nonāca Aizupes slimnīcā, kur sabija diezgan ilgi… Bet mēs paši tur kaut kā dzīvojām, lai gan zaldāti nāca iekšā un ārā. Varēja redzēt, kā pa to līkumaino ceļa nāk karavīru straume – zaldāti ar “katliem” galvās. Vīriešus visus paņēma, manu tēvu tajā skaitā… Brīžiem to vietu bombardēja, bet pēc laika iestājās klusums, un varējām atgriezties arī savās mājās… Tikai tad jau mūsu mājās bija citi cilvēki iekšā, un vienīgā vieta, kur varējām palikt, bija bēniņi…

Gāja laiks, un man bija jāsāk iet skolā. Un tad pienāca arī tā liktenīgā diena – 1949. gada 25. marts. Kā šodien atceros, sniegs bija tāds pakusis, laiks miglains – nemīlīgs. Viņi jau bija paņēmuši vecomāti un mazo brālīti, un tad no skolas savāca mūs ar brāli un aizveda uz savākšanas punktu, bet pēc tam tālāk uz Skrīveriem, kur lika kāpt ešelonā.

– Aizveda vecomammu un jūs – trīs bērnus, bet kur palika mamma?

– Izvešanas brīdī mammas nebija mājās, bet, kad viņa dabūja zināt par to, kas noticis, viņa atskrēja uz staciju, taču vilciens jau bija prom. Bet tad arī viņu paņēma un aizveda uz citu vietu, kā vēlāk uzzinājām, – uz Omskas apgabala Kaganovičas rajonu, bet pēc tam – uz Uļjanovskas rajonu.

 

Saruna pilnā apmērā lasāma  otrdienas, 23. marta, laikrakstā ŠEIT=>

Komentāri

  1. Paldies Zeiburliņas kundzei par vienmēr laipno apkalpošanu aptiekā,par padomiem.
    Vēl starp kundzes darbabiedrēm atpazinu bērnības kaimiņu tanti Astrīdu.
    Lai stipra veselība Zeiburliņas kundzei!


  2. Ir aizvadīts 25. marts. Vakardien bija Māras diena (Dievietes Māras diena). Dieviete Māra mūsu tautai ir pazīstama kopš tālas senatnes. Diemžēl Dieviete Māra mūsdienu Latvijā ir aizmirsta un nicināta. Pagāni sabiedrības acīs tiek marginalizēti. Dievietei Mārai nav nedz tempļu, nedz elku, nedz svētvietu. Kristietība ir nozagusi Dievietes Māras pielūgsmi un aizvietojusi Dievieti Māru ar ebrejieti, jaunavu Mariju. Diemžēl Latgales Māras piemineklis, kas atrodas Rēzeknes sirdī, liecina mums, ka kristietība neciena mūsu sentēvu Dievus. Dieviete Māra ir plaši pazīstama gan baltu, gan slāvu tautu dzīvesziņā. Pēc slāvu tautu dzīvesziņas Dieviete Māra ir Černoboga sieva. Viņa ir pazemes valstības valdniece. Dieviete Māra ir nāves Dieviete. Viņas spēks ir bezgalīgs. Viņas sirpis ir ass. Dieviete Māra ir visu burvju un raganu aizgādne. Latviešu dzīvesziņā 25. marts Dievietes Māras svētki. Godāsim Dievieti Māru pēc sentēvu pagāniskajām tradīcijām. Iedegsim pelēku svecīti par godu Dievietei Mārai. Aizlūgsim Dievieti Māru par mūsu aizgājēju dvēselēm. Uzzīmēsim uz svētakmeņa ar sāli Māras krustu un Māras līkloci jeb Māras ūdeņus (pietiks ar dažām tējkarotēm sāls burciņā). Ziedosim uz svētakmeņa trīs jēlas olas un gabaliņu gaļas par godu Dievietei Mārai. Kā ziedojumu Dievietei Mārai var atstāt gabaliņu no tā ēdiena, kas pašiem garšo. Dieviete Māra ar prieku pieņems mūsu ziedojumus un uzklausīs mūsu lūgšanas. Lai Dieviete Māra mūs svētī! Lai Dieviete Māra mūs pasargā no ļauna! Lai godāta Dieviete Māra kā tas no iesākuma ir bijis, tā tagad un vienmēr lai ir!
    Ar Dievietes Māras gudrību, Skolnieciņš no svētmeža [Latvju Dievu dēls]
    ©Skolnieciņš 1999-bezgalība 🙂
    Skolnieciņš® ™Skolnieciņš
    Latvju Dievi mūžam viedi.
    #MārasDiena #DievieteMāra #NāvesDieviete #PazemesValdniece #Māra #Černobogs #SlāvuDievi #rodnoveri #pagāni #svētmežs #Skolnieciņš

  3. Ir aizvadīts 25. marts. Lai gan vakardien bija sentēvu pagāniskie svētki – Māras diena (Dievietes Māras diena), tomēr 25. marts mūsu tautai ir skumju un sēru diena, tāpēc ka pirms 72 gadiem notika vienas no vērienīgākajām latviešu tautas deportācijām uz Sibīriju un citiem attāliem PSRS reģioniem. Šīs neģēlības pret latviešu tautu veica noziedzīgā PSRS valdība. Šiem PSRS noziegumiem nekad nebūs noilguma, šos noziegumus pret mūsu tautu nedrīkst aizmirst. Varmācīgā un asinskārā PSRS valdība 1949. gada pavasarī izsūtīja vairāk nekā 92 000 Baltijas valstu iedzīvotāju (no Latvijas ~43 000). Padomju Savienības varasiestāžu slepenajā operācijā “Krasta banga”, kas ilga no 1949. gada 25. marta līdz 29.martam, tika apcietinātas un izsūtītas ap 13 000 ģimeņu. Šo nabaga cilvēku skaitā bija arī grūtnieces, zīdaiņi un bērni. Daļa no šiem cilvēkiem mira vilcienu lopu vagonos pa ceļam uz nometinājuma vietām. Šiem cilvēkiem zaglīgā un nelietīgā PSRS valdība atņēma visu īpašumu, pretī dodot vien ciešanas, bēdas un asaras. Diemžēl mūsdienu Krievijas Federācija kā PSRS mantiniece nav atzinusi un nožēlojusi savu vainu šajos noziegumus, kā arī publiski atvainojusies un izmaksājusi cietušajiem saprātīgas kompensācijas. Mūsdienu Krievijā valda lielkrievu šovinisms – militārais un pareizticīgo baznīcas kults. Kristīgie TV kanāli Telekanal Spas un Soyuz, kā arī militāri-patriotiskie TV kanāli Telekanal Zvezda un Pobeda International vel joprojām skalo Krievijas Federācijas iedzīvotāju smadzenes. Šādas attieksmes dēļ no mūsdienu Krievijas nekas labs nav gaidāms.
    Ar Dievietes Māras gudrību, Skolnieciņš no svētmeža [Latvju Dievu dēls]
    ©Skolnieciņš 1999-bezgalība 🙂
    Skolnieciņš® ™Skolnieciņš
    Latvju Dievi mūžam viedi.
    #MārasDiena #DievieteMāra #KomunistiskāGenocīdaUpuruPiemiņasDiena #25.03.2021. #deportācijas #represijas #ciešanas #piemiņa #Latvija #brīvība #patriotisms #Skolnieciņš #svētmežs

Atbildēt uz Kurzemniece Atcelt atbildi

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.