Lai aicinātu cilvēkus pievērts uzmanību Latvijas dabas daudzveidībai, kā arī liktu aizdomāties par samilzušajām vides problēmām, kā katru gadu, arī 2010. – tiek nominētas gada īpašās dzīvās radības. Jau rakstījām, Latvijas ornitoloģijas biedrība šogad pastiprināti pētīs medņus, kas kā izrādās, pārtiek vien no skujām, spilvām un mellenēm. Savukārt par Gada dzīvnieku šogad nosaukts ūdrs, Gada kukaini – Parastais skudrulītis, bet bezmugurkaulnieku – vasaras vairogvēzi.
Palīdzēs atjaunot sugu
Pavisam oficiāli ūdra (Lutra lutra) iecelšana Gada dzīvnieka kārtā notiks 15. janvārī 13.00 Dabas muzeja Zooloģijas nodaļā. Tās laikā Dr.biol. Jānis Ozoliņš pastāstīs par ūdra bioloģiju un ekoloģiju, par reintrodukcijas (agrāk izzudušu sugu populāciju atjaunošana) projektu Nīderlandē, kurā piedalījās arī ūdri no Latvijas, kā arī par vērtīgo ūdra ādu, kas ir kažokādas etalons pasaulē. Būs iespēja noklausīties arī Līgatnes dabas taku zvērkopes Velgas Vītolas atmiņas par mājās audzināto pamesto ūdru mazuli vārdā Ķūķis. Gaujas Nacionālā parka fonda «Līgatnes dabas takas» pārstāvji informēs par ūdru mītnes plāniem, bet Dabas aizsardzības pārvaldes speciālisti – par ūdra aizsardzības statusu Vašingtonas konvencijā (CITES). Gada dzīvnieka godu šis sauszemes dzīvnieciņš, kas vienlīdz labi jūtas arī ūdenī un tādēļ iesaukts par amfībiju, izpelnījies, jo citās Eiropas valstīs tas pamazām sāk izzust un kļuvis par aizsargājamu dzīvnieku. Latvijā gan, kā skaidro speciālisti, ūdru populācija ir samērā stabila. Ūdrs parasti mitinās cilvēkam grūti pieejamu meža upju un strautu piekrastē, kur ūdens tuvumā starp koku saknēm, akmeņu kaudzēs, seklās alās vai biezā augājā tas atrod sev slēptuves. Uzturas ūdri arī neapdzīvotās jūras pludmalēs un upju ieteku tuvumā. Diezgan bieži (īpaši – pavasaros un rudeņos) dodas klejojumos pa sauszemi.
Veiklais makšķernieks
Ūdriem ir slaidi, gari ķermeņi un relatīvi īsas kājas, ķepām ir peldplēves. Lielākai daļai ir asi nagi un gara, muskuļota aste. Ūdru kažoks ir dubults, to pavilna ir mīksta un bieza, bet to no ūdens sargā gara akotspalva. Pavilna zem akotspalvas saglabājas sausa, un tā kā starp apmatojuma spalviņām ir ieslēgts gaiss, tad ūdram zem ūdens ir silti. Atšķirībā no citiem ūdnes dzīvniekiem, ūdriem nav zemādas tauku, kas tos sargātu no aukstuma, tādēļ sausa pavilna ir ļoti svarīga ūdra labsajūtai.
Ūdri ir ļoti aktīvi dzīvnieki. Lielākā daļa no tiem dzīvo aukstā ūdenī, tādēļ tiem ir ne tikai ir ūdenim piemērots kažoks, bet, lai saglabātu ķermeņa siltumu, ūdri daudz ēd. Piemēram, Eiropas ūdrs katru dienu apēd tik daudz barības, ko var salīdzināt ar 15% no tā svara. Barību ūdrs galvenokārt meklē ūdenī – pārtiek no zivīm, vēžveidīgajiem, ūdens dzīvniekiem. Vajadzības gadījumā nesmādē arī kukaiņus, vardes, kā arī mēdz notiesāt dzīvnieku, piemēram, bebru mazuļus vai putnus.
Par ūdru vairošanās īpatnībā, zinātniekiem gan vēl stingri vienota viedokļa nav. Zināms, ka ūdru mātītēm vienā metienā var būt no diviem līdz pieciem, tomēr parasti nav vairāk par trim mazuļiem; jaundzimušie ir akli, pavisam nevarīgi, attīstās lēni. Uzskata, ka lielākā daļa no ūdrenēm dzemdē vairāk nekā gadu pēc apsēklošanas, tātad – nākamā gada pavasarī, taču nesen dzimušus ūdrēnus reizumis ir izdevies konstatēt arī vēlāk, pat rudenī. Zināms, ka grūsnības periodā šiem dzīvniekiem ietilpst samērā garš latentais jeb dīgļa attīstības pārtraukuma posms. Cik īsti garš tas ir? Šis jautājums izraisa vēl kādu jautājumu: vai ūdrenes dzemdē katru gadu vai ik pārgadus, vai atkarībā no kaut kādiem, pētnieku pagaidām vēl neizdibinātiem faktoriem? Viedokļi dalās par to, vai ūdri ir monogāmi vai poligāmi, par to, vai ūdru tēviņi vairāk vai mazāk aktīvi piedalās mazuļu audzināšanā vai vispār nepiedalās. Domājams, ka mammas ar saviem pēcnācējiem turas kopā līdz nākamā gada pavasarim – līdz nākamā vairošanās cikla sākumam.
Skudrulītis – mizgraužu bieds
Savukārt par gada kukaini pasludināta plaši izplatīta, bieži sastopama, bet arī visai noderīga vabole – skudrulītis (Thanasimus formicarius). Tā ir neliela, 7 līdz 10 mm gara vabole ar slaidu, koši krāsotu un maziem matiņiem viscaur klātu ķermeni. Skudrulītim ir liela, melna galva, tikpat melni segspārni ar sarkanu pamatni un divām baltām šķērsjoslām. Šāda – uzkrītoši kontrastaina krāsojuma – dēļ citās zemēs skudrulīšu dzimtas vaboles mēdz dēvēt arī par "raibvabolēm", bet latvisko nosaukumu tas, domājams, ir ieguvis, pateicoties savai līdzībai ar visiem labi zināmajām rūsganajām meža skudrām.
Skudrulīts ir plēsoņa. Jau no agra pavasara vabole ložņā pa koku stumbriem, kritalām, celmiem un pat jau sagatavotu zāģmateriālu rindām, kur meklē dažādus sīkus bezmugurkaulniekus. Skudrulītis pārtiek galvenokārt no mizgraužiem – pieaugusi vabole dzīvo dažus mēnešus un šajā laikā katru dienu var apēst pa vairākiem šiem koku kaitēkļiem. Turpat stumbra virsmas spraugās tiek dētas olas, no kurām izšķīlušies kāpuri, kas arī ir ēdelīgi plēsoņas un uzmeklē mizgraužu kāpurus zem mizas, viņu pašu ejās.
Kā speciālisti spriež, tik daudz mizgraužu, cik pēdējos gados savairojies, ar skudrulīšiem vien neapkarot, tomēr, izvirzot šo kaitēkļu dabisko ienaidnieku par Gada kukaini, aicinās cilvēkus vairāk pievērst uzmanību tam, kas notiek Latvijas mežos un kādas sekas ir to izciršanai.
Mūžsenais vairogvēzis
Savukārt vasaras vairogvēzis (Triops cancriformis) ir ļoti reti sastopams bezmugurkaulnieks. Šobrīd Latvijā zināma tikai viena vairogvēža atradne, jo pie mums tie ir maz pētīti, apdzīvo mazas un īslaicīgi pastāvošas ūdenstilpes, kā arī sastopami tikai īsu laika periodu – pavasarī un vasaras sākumā.
Vairogvēži, kā izrādās, ir vieni no vissenākajiem dzīvniekiem, tāpēc tos bieži dēvē par dzīvajām fosīlijām, to izskats nav īpaši mainījies kopš Paleozoja ēras. Mēdz pat uzskatīt, ka tie ir paši senākie planētas iemītnieki (220 miljonus gadus seni) un ka vairogvēzis dzīvojis jau tad, kad vēl tikai parādījās pirmie dinozauri. Šo seno bezmugurkaulnieku miljoniem gadu ilgās pastāvēšanas noslēpums skaidrojams ar pielāgošanos dzīvei ekstremālos apstākļos – īslaicīgi pastāvošās mazās un seklās ūdenstilpēs, kas izveidojušās, pavasarī kūstot sniegam vai uzkrājoties palu vai lietus ūdeņiem – peļķēs, lāmās, grāvjos, applūdušās pļavās un laukos, upju palienēs, kuras neapdzīvo lielie plēsēji – zivis, taču ūdenstilpes periodiski izžūst.
Olas var attīstīties pat pēc 20 gadu miera perioda sausumā, jo tām ir īpašs aizsargapvalks. Vēzīši ir zaļganīgi brūnā krāsā. Tiem ir ovāls, pakaļgalā iedobts vairogs, kas no mugurpuses sedz krūšu posmus un daļēji vēdera posmus. Muguras vairoga priekšpusē, tuvu viduslīnijai tiem ir divas saliktās acis un pa vidu viena primitīva acs, kas pēc gaismas intensitātes palīdz noteikt, vai dzīvnieciņš peld uz augšu, vai leju. Pēdējam vēdera posmam ir astes dakšveida izaugums. Kopējais ķermeņa garums, ieskaitot astes izaugumu, ir 7,5 – 10cm.
Vairogvēži ir visēdāji – pārtiek no sīkākiem ūdens bezmugurkaulniekiem, ūdensaugu daļām. Novērojams arī kanibālisms, sevišķi, ja populācijā ir dažāda vecuma īpatņi. Vairogvēži palīdz noārdīties organiskajām vielām, lai tās no jauna nonāktu vielu aprites ciklos, tie kalpo par barību lielākiem bezmugurkaulniekiem, gājputniem un bridējputniem. Vairogvēžiem raksturīga ļoti ātra attīstība, dienas laikā to svars var pat dubultoties. Dzīves cikls var būt no 12 dienām līdz 3,5 mēnešiem. Ilgo sugas pastāvēšanu nodrošina arī vairākas vairošanās stratēģijas, tie var vairoties ar dzimumvairošanos (tēviņiem apaugļojot mātītes), var būt hermafrodīti, bet visbiežāk tie vairojas, neapaugļotām olām pārvēršoties par embrijiem. Populācijas galvenokārt veido mātītes, tēviņi ir ļoti nelielā skaitā. Vairogvēzis ir ļoti populārs akvāriju iemītnieks.
Vairogvēžus galvenokārt apdraud to dabisko biotopu iznīcināšana – hidroloģiskā režīma un ūdens ķīmiskā sastāva izmaiņas, upju palieņu pārveidošana un apbūve, kā arī intensīva lauksaimniecība, pesticīdi. Vairogvēžiem piemēroto biotopu fragmentācijas rezultātā veidojas mazas, izolētas populācijas ar zemu ģenētisko daudzveidību, kas ir ļoti jutīgas un var izmirt nejaušu vides izmaiņu, papildus traucējumu vai tuvradnieciskas krustošanās rezultātā.
