Nekā citādi nevar nosaukt gleznošanu uz zīda. Tā maigā un patīkamā struktūra, vieglums, iespēja iegūt visdzidrākos toņus, kad plānais audums tikai uz mirkli, tikai pavisam nedaudz sabremzē gaismas starus, vilina ne vienu vien mākslas cienītāju! Ar gleznošanu uz zīda aizrāvušās arī rīdzinieces Inese Ēķe un Inga Āboltiņa, kuru darbu izstāde šoruden aplūkojama Tukuma kultūras nama Kamīnzālē.
Izstādes atklāšanas dienā abas mākslinieces lūdzām uz nelielu sarunu, un tad arī atklājās, ka patiesībā izstādē ir trīs autores, jo zīda apgleznošanai "mazo pirkstiņu padevusi" arī Ingas meita Lāsma Aksenoka, kas izstādē piedalās ar visnotaļ interesantiem darbiem!
Jautāta par "savām attiecībām ar zīdu", Inga Āboltiņa pastāstīja: "Ar rokdarbiem nodarbojos kopš bērnības, kopš laika, kad sevi sāku apzināties… Skolas gados patika keramika, gobelēnu darināšana, vēlāk – adīšana, tamborēšana, izšūšana. Pēc vidusskolas beigšanas mācījos 34. Tehniskajā skolā, kur ieguvu šuvējas piegriezējas specialitāti. Darbs ar zīdu, gleznošana uz tā ir manu pēdējo piecu gadu lielākā aizraušanās! Nebiju domājusi, ka mani vaļasprieki pamazām pāraugs biznesā, kas pašai sagādās tik daudz prieka! Rokdarbi ir fantastisks laika pavadīšanas veids, jo pats process ir neiedomājami aizraujošs, rada bezgala daudz jauku emociju. Tā kā man aizvien rodas jaunas un jaunas idejas, tad tuvākajā nākotnē, domājams, ka nodarbošos ar vēl ko jaunu, par ko pašai šobrīd varbūt nemaz nav nojausmas. Tāpēc visiem, kas aplūkos šo izstādi, visiem tukumniekiem novēlu atrast kādu nodarbi, par kuru būtu prieks gan pašam darītājam, gan citiem cilvēkiem!"
Sarunas gaitā izrādījās, ka arī Inesei Ēķei – pēc izglītības tekstila dizainerei – zīds ir mīļākais auduma veids un… arī vājība. Viņa sacīja: "Tā maigums mani ir saistījis jau kopš bērnības, un pirmais eksperiments ar zīdu bija mammas kleitas izdabūšana… cauri gredzenam! Eksperiments izdevās, un kleita palika vesela, neskarta! Gleznošanu uz zīda sāku apgūt jau studiju gados, – gleznoju kopš 1993. gada. Laika gaitā esmu izmēģinājusi dažādus zīda apgleznošanas veidus, tas man palīdzējis izstrādāt pašai savas, individuālās tehnikas, kuras, eksperimentējot ar zīdu un krāsām, turpinu pilnveidot."
Parunāties ar L. Aksenoku bija grūtāk: juzdamās mazāk pieredzējusi par pārējām izstādes autorēm, viņa, klusi un jauki smaidīdama, turējās maliņā… Tiesa, viņai vienlaikus bija jāpilda arī vēl viens – māmiņas – pienākums, jo daudz uzmanības prasīja mazā, dzīvespriecīgi darbīgā Ērika Ketija, kura pēc gadiem droši vien papildinās šī visnotaļ sievišķīgā mākslas veida "kalpoņu" rindu. Vismaz "Nē!" viņa neteica.
