Inteliģentajai žurkai nepieciešama uzmanība

Mājas žurkas ir vienas no draudzīgākajiem, aktīvākajiem, ziņkārīgākajiem un inteliģentākajiem mājdzīvniekiem.

Vismaz septiņas priekšrocības

Pieaugusi žurka ir 15 līdz 20 cm gara un 200 līdz 400 g smaga. Aste žurkām ir gara un klāta ar zvīņainu ādu un retiem matiņiem. Apmatojuma krāsa lielākoties ir balta ar dažādām variācijām. Žurku grūsnība ilgst 20 līdz 26 (vidēji 21 līdz 23) dienas. Tā kļūst redzama jau otrajā nedēļā, un tad tēviņš ir jāpārvieto citā būrī. Metienā ir 4 līdz 10 (reizēm pat 14) akli un kaili žurkulēni. Četru nedēļu vecumā tos jau var atšķirt no mātes. Pusotra mēneša vecumā tie jau ir nobrieduši, bet pārot tos vēl nedrīkst. Pārošanu var sākt tikai no 5 līdz 6 mēnešu vecuma.

Mājas žurku var turēt vienatnē, ja vien varat viņai veltīt pietiekoši daudz laika. Ja vēlaties turēt kopā vairākas žurkas, tad viņām jābūt viena dzimuma, citādi žurkas netraucēti vairosies. Mātītes atšķirībā no tēviņiem retāk iezīmē savu teritoriju ar urīnu un ir mazāk agresīvas, lai gan gadās arī izņēmumi.

Lieliski piemērotas dzīvei dzīvoklī, jo: 1) neaizņem daudz vietas (pilnīgi pietiek ar nelielu būrīti vismaz 50 cm garumā, 30 cm platumā un 40cm augstumā tā, lai būtu kur kāpelēt); 2) var pieradināt pie saimnieka rokām un laist ārā no būrīša pastaigāties; 3) pieradināta žurciņa zina savu vārdu un uz to atsaucas; 4) viņai var iemācīt dažādus trikus; 5) žurkas ir viegli kopjamas; 6) viņu ēdienkarte ir pieticīga; 7) labi sadzīvo ar suni un/vai kaķi.

Ievēro!

Tomēr pirms žurciņas iegādes der zināt, ka:

1) vidējais žurkas mūža ilgums ir 3 gadi, tomēr reizēm tās nodzīvo pat līdz pieciem vai sešiem gadiem; 2) nedrīkst turēt caurvējā, jo var saaukstēties; 3) žurkas tuvumā nav ieteicams smēķēt, jo tabakas dūmi var izraisīt plaušu slimības un pat vēzi; 4) tāpat kā jebkurš grauzējs, arī žurkas var sagrauzt Tev noderīgas lietas, tai skaitā elektrības vadus, drēbes vai tapetes; 5) mājas žurkas ir aktīvas arī naktīs, līdz ar to būrītis jānovieto tur, kur dzīvnieks netraucēs izgulēties; 6) pat vispieradinātākā mājas žurka var kļūt bīstama citiem mazajiem grauzējiem (kāmim, pelei, jūras cūciņai un citai žurkai), kanārijputniņiem un papagaiļiem, kā arī rāpuļiem (bruņurupučiem); 7) žurciņai ir nepieciešama Tava uzmanība, rūpes un iespēja izkustēties KATRU DIENU, nevis tikai nedēļas nogalēs vai svētku dienās; 8) būrītis ir jātīra regulāri, lai tas nesmirdētu, nebūtu mitrs un neizraisītu žurciņas saslimšanu; 9) visu laiku jābūt nodrošinātam svaigam ūdenim; 10) pie jebkurām aizdomām par dzīvnieciņa saslimšanu ir jādodas vizītē pie veterinārārsta.

Arī žurkas slimo

Pirmās pazīmes, kas liecina par iespējamo saslimšanu, ir apātija, dzīvnieks atsakās no barības, viņu neinteresē apkārtne, apmatojums ir sabozies, žurciņa nolien stūrī gulēt, negrib nākt ārā no būrīša.

Biežāk sastopamās slimības un to pazīmes mājas žurkām:

1) nieze un apmatojuma izkrišana. Parasti to izraisa ektoparazīti (blusas, utis, matgrauži, zemādas vai ausu ērcītes), kailās ēdes sēnīšu sporas vai alerģija;

2) šķaudīšana. Biežākais cēlonis – saaukstēšanās (caurvējš) vai alerģiska reakcija uz tabakas dūmiem, tīrīšanas līdzekļiem, aerosoliem, gaisa atsvaidzinātājiem u.tml.;

3) traumas. Tās var būt visdažādākās, atkarībā no veida, kā iegūta trauma, kad tas ir pamanīts un kuri orgāni ir skarti;

4) saindēšanās. Tā kā žurkas ir ļoti ziņkārīgas, tad saimniekam dzīvnieciņš ir jāuzmana tā pastaigas laikā un savlaicīgi jānovērš iespēja tikt pie ķimikālijām, alkohola, tabakas izstrādājumiem, indīgiem augiem un medikamentiem. Tikpat būtiski ir, ārīgi apstrādājot žurciņu pret parazītiem vai tīrot tā būri, iepazīties ar informāciju uz izmantotā līdzekļa iepakojuma, lai izvairītos no saindēšanās;

5) cieti, lieli bumbuļi. Parasti tie ir jaunveidojumi un parādās žurkām, sasniedzot gada vecumu vai vēlāk. Jo lielāki tie ir, jo grūtāk tos izoperēt. Lai gan pat pēc sekmīgas operācijas ir gadījumi, kad šādi veidojumi ataug atkārtoti. Viss ir atkarīgs no veidojuma lokalizācijas un skartajiem orgāniem. Jo veidojums ir lielāks, jo sliktāka prognoze.

6) apetītes zudums. Iemesli var būt visdažādākie – sākot no nepareiza sakodiena un pāraugušiem zobiem, līdz pat endoparazītiem, gremošanas darbības traucējumiem, iekšķīgām slimībām vai nepareiziem turēšanas apstākļiem.

Katrā ziņā šādos gadījumos ir obligāti jākonsultējas ar veterinārārstu.

Ja arī pēc iepriekš izteiktajiem brīdinājumiem nav zudusi vēlme iegādāties šos visnotaļ jaukos mājdzīvniekus, tad vēl daži praktiski ieteikumi pirms to iegādes: novērtējiet žurciņu – kā tā kustas, kā sadzīvo ar citām žurciņām (ja būrītī ir vairāki dzīvnieciņi). Izvēlieties tādu, kas ir aktīva, sabiedriska, miermīlīga, bez redzamām slimības pazīmēm un izdalījumiem, bez krevelēm vai sakasījumiem. Žurciņai ir jābūt tīrai un koptai ar gludu, spīdīgu apmatojumu un spožām, modrām acīm, vēlams arī pieradinātai pie cilvēka rokām. Ievērojot šīs vienkāršās lietas, Tu nodrošinies pret iespējamību nopirkt slimu dzīvnieciņu, jo veterinārārsta apmeklējuma izmaksas un medikamenti būs daudz dārgāki nekā var maksāt pats dzīvnieks.

Barošana

Brīvā dabā žurkas mielojas ar augiem, graudiem, sēklām, bet var nomedīt arī kukaiņus, gliemežus, vardes, mazas čūskiņas, izēst putnu olas un putnēnus.

Lai gan žurkas ēd praktiski visu, tomēr ir jāsaudzē grauzēja gremošanas orgāni, tāpēc nav ieteicams dot saskābušu, ļoti treknu, asu vai sāļu barību. Mājās turētai žurciņai ik pa laikam var piedāvāt kādu gaļas gabaliņu, olu un biezpienu.

Kā pamatbarību vislabāk izmantot gatavus granulētos maisījumus, kas satur visas nepieciešamās uzturvielas. Papildus var piedāvāt sulīgo barību – zaļumus, dārzeņus un augļus; vasarā var dot zaļbarību, bet ziemā – sienu. Nav ieteicams strauji mainīt barību. Svaigam dzeramajam ūdenim ir jābūt pieejamam visu laiku.

Tagad zooveikalos var iegādāties speciālus piekaramos ūdens trauciņus. Turklāt jānodrošina arī graužamie augļu koku zariņi, papīra vai koka kastes un minerālu akmeņi.

Turēšana

Būrim jābūt no stingra, viegli mazgājama materiāla (metāla vai cietas plastmasas) un obligāti ar labu ventilāciju. Žurkas nav ieteicams turēt akvārijā vai terārijā, jo stikls aizsvīst un iekšpusē ir pārāk mitrs gaiss. Būrīti var aprīkot ar mājiņu, kāpnēm un tuneļiem. Par pakaišu materiālu var izmantot avīzes, skaidas (labāk – ēvelētās) vai salmus. Pakaiši ir jāmaina ik pēc trim vai četrām dienām, jo nedrīkst pieļaut, ka tie paliek mitri. Tādos uzkrājas amonjaks, sāk parādīties ne tikai nepatīkama smaka, bet arī daudz dažādu mikroorganismu, kas var kaitīgi ietekmēt žurkas veselību. Būri vēlams novietot tālāk no apsildes ierīcēm un tālāk no tiešiem saules stariem un caurvēja. Kad žurciņa ir pieradusi pie sava saimnieka, to var laist pastaigā pa dzīvokli, tikai dzīvnieks visu laiku ir jāuzmana.

Lai žurciņa pierastu pie sava saimnieka, labāk ņemt jaunu (1,5 līdz 3 mēnešus vecu) dzīvnieku. Pirmās pāris dienas žurciņa jātur tikai būrī, citādi mazulis var nobīties no jaunajiem apstākļiem un, palaists brīvībā, iemukt neaizsniedzamās vietās, kur var aiziet bojā. Pamazām pieradina žurkulēnu pie savām rokām, dod no rokas barību, glauda, līdz var piedāvāt ložņāt pa savu roku vai palaist uz galda. Kad mazulis sapratīs, ka no rokām nav jābaidās, tad droši varēsiet viņu nēsāt apkārt un laist pastaigās. Galvenais ir pievērst žurkai pastāvīgu uzmanību un iegūt viņas uzticību!

Žurkas vecums salīdzinājumā ar cilvēka gadiem

Žurkas vecums mēnešos

Žurkas vecums gados

Cilvēka vecums gados

1,5 mēnesis (pubertāte)

0,125 gads

12,5 gadi (pubertāte)

6 mēneši (nobriešana)

0,5 gads

18 gadi (nobriešana)

12 mēneši

1 gads

30 gadi

18 mēneši

1,5 gads

45 gadi

24 mēneši

2 gadi

60 gadi

30 mēneši

2,5 gadi

75 gadi

36 mēneši

3 gadi

90 gadi

42 mēneši

3,5 gadi

105 gadi

45 mēneši

3,75 gadi

113 gadi

48 mēneši

4 gadi

120 gadi