Blogi

Tā bija pierasts teikt mūsu ģimenē, kad šausminājāmies par kādu nepatīkamu notikumu. Mana Grošiņa atcerējās soda ekspedīciju Tukumā, stāstīja, kā Raudas ielas galā degušas mājas.

Atcerējos šos viņas nostāstus, kad mana bijusī skolniece, tagad – Nacionālā teātra producente Madara Aizgrāve- aicināja mani -'kā vēsturnieci" noskatīties izrādes "1906. Trakāk vēl kā piektā gadā" ģenerālmēģinājumu.

Pēdējos gados esmu bijusi stipri skeptiska pret daudzām izrādēm mūsu teātros. Vai nu tajās ir vulgaritāte un lētums, kas domāts pieticīgas teātra gaumes cienītājiem, vai arī – par visu varu -centieni radīt kaut ko oriģinālu, kas jau sen vairs nav nekas diži oriģināls.

Nacionālais teātris gan pēdējā laikā pārsteidz pozitīvi. Es galīgi neesmu nekādu, arī teātra žurku, cienītāja, bet  bez tām teātrī ir arī daudz interesantu, dziļu  izrāžu.

Vairākkārt atliku rakstīšanu par aktuālām tēmām, vairākkārt iesāku, bet nepabeidzu.  Atklāti sakot, nepatīk lasīt nejaukus komentārus, reizēm – nepatīk strīdēties.

Tomēr šodien pati esmu gatava nelāgi komentēt.

Redz, kā domas lido un sasniedz mērķi! Kopš krīzes sākuma savā ģimenē realizēju plānu «Lieto Latvijas preci!» – cik nu tas ir iespējams, jo ne jau visu ikdienā nepieciešamo mūsu valstī ražo. Un nu uzzinu, ka trīs lielākie Latvijas pārtikas ražotāji apņēmušies popularizēt pie mums ražoto.

Kādreiz niknums smēlās pāri malām, kad televīzijā vai radio kārtējo reizi sludināja kādu librešu pārākumu pār citām libresēm un spārniņiem. Tad krita uz nerviem dažādu procentu, santīmu, noguldījumu un citu izdevīgumu reklāmas.

Lai cik vilinoši arī nebūtu turpināt kritizēt visu un visus, ir pienācis laiks katram, kam Latvija nav vienaldzīga, mierīgi ievilkt elpu un sākt lūkoties pēc risinājumiem. Pēc risinājumiem, kas ļauj ikvienam ar pašcieņu saredzēt izeju no patiesi neapskaužamās situācijas. Tai skaitā pensionāram laukos, tai skaitā ministru prezidentam, tai skaitā opozīcijai un valdošajiem. Ikvienam no mums.

Visu laiku gribas teikt "man žēl".

Man ir žēl, ka šādi viss notiek! Man ir žēl, ka mūsu valstī nav vienotības. Man ir žēl, ka man jāpiedalās piketā pret Godmani, kura dēļ es 1991. gadā sēdēju barikādēs. Man ir žēl, ka piedalījos pasākumā, kurš tika pavērsts pret Saeimas deputātu Arti Kamparu, kuru kā politiķi es cienu. Man ir žēl, ka vienīgais cilvēkus uz Rīgu spēja saaicināt Štokenbergs, kurš izvirzījis lozungu «Nost ar Saeimu!». Man ir žēl, ka tagad Latvijā vairs nebūs iespējams sarīkot masu politiskos pasākumus un tādējādi tautai būs aizliegts paust savu viedokli. Absolūts demokrātijas pārkāpums!

pasts

Pazūd kaķi

Pirms un pēc šī gada 2.augusta referenduma par grozījumiem LR Satversmē Latvijas masu saziņas līdzekļos abās valodās parādījās doma par kvoruma nepieciešamību nacionālajās vēlēšanās (par to runāja, piemēram, jurists Jānis Pleps, bijušais Satversmes tiesas priekšsēdētājs Aivars Endziņš un arī krievvalodīgā laikraksta "Čas" komentētājs Viktors Matjušenoks). Ņemot vērā, ka tuvākās vēlēšanas ir pašvaldību vēlēšanas 2009.gada jūnijā, papētīsim, kā šī ideja varētu izskatīties vietējā līmenī.

Gada nogales daudzās brīvdienas sagaidījām ar prieku. Bērni atpūtīsies no skolas. Skolotāji – no bērniem. Vecāki – no nebeidzamajiem pienākumiem. Vēl tik vien vajadzētu, – cilvēki runāja uz ielas, veikalos, frizētavās, kafejnīcās, darbā un mājās, – kā baltu sniedziņu.

Esmu viena no tiem, kas ar lietussargu rokās stāvēja pie Saeimas un arī Doma laukumā. Tātad par šīs – pārliecinoši un iedomīgi valdošās koalīcijas – atbalstītāju mani nekādi nenosaukt. Taču jaunā Ministru prezidenta Ivara Godmaņa uzruna tautai Jaunajā gadā tomēr iepriecināja.

Iespējams ka daudzi tukumnieki nezin ka pagājušajā gadā daudzi Tukuma rajona basketbolisti ir Latvijas republikas